Gluži tāpat kā tūristu visai nepilnīgie priekšstati par svešādu valodu runājošajiem taizemiešiem, par kuriem lieku reizi atgādina Ratavuts Lapčaroensaps savā stāstu krājumā Ainas. Taču jau otrajā stāstā kļūst skaidrs, ka jaunā taizemiešu rakstnieka stāsti nav antropoloģisku klišeju un postkoloniālu vaimanu atražošana. Viņš nevis ekspluatē starpkultūru ledu, bet lauž to, lai lasītāju vestu dziļāk. No kosmpolītiskajiem rakstniekiem Taizemē un ASV augušais Lapčaroensaps, šķiet, ir viens no dinamiskākajiem.Ievadstāstā Farangi (jeb ārzemnieki izsmejošā taizemiešu slengā) lasām jau par zināmajām attiecībām starp taizemiešiem un ārzemniekiem - aizspriedumu un mānīgu ideālu aizmiglotām. Farangi arī iezīmē visa stāstu krājuma cauraudošās tēmas, atrašanos starp divām pasaulēm - vai nu tas būtu starp austrumu un rietumu kultūrām (ko nu katrs ar tām saprot), starp nabadzību un labklājību, starp jaunību un vecumu, starp plaukumu un slimību. Varoņu komiski stūrgalvīgā nesamierināšanās ar savu stāvokli šīs pretrunas dara spraigas.Farangos pusaugu taizemietis arvien bezcerīgi iemīlas ārzemju tūristēs. Risinājumu stāstam rod viņa iemīļotā cūka - mājdzīvnieks, kuru sauc tāpat kā pazīstamo amerikāņu aktieri - Klints Īstvuds. Ikdienišķi brīži Ratavuta Lapčaroensapas stāstos ir plašākas eksistenciālas pieredzes sastāvdaļa. Lapčaroensapa stāstu darbība mēdz pārtrūkt šķietami nejaušos mirkļos, kā uzsverot, ka dzīvei scenārija nav, - un šādos brīžos prozaisko viņš prasmīgi savij ar vispārcilvēcisko.Stāsts Jaukajā kafejnīcā ieved ekoloģiski un morāli piesārņotajā Bangkokas pasaulē, kurā dzīvo divi brāļi ar saviem sapņiem un realitāti - motociklu un krāsu šķīdinātāju ostīšanu. Iesaukšanas diena ataino divu draugu iesaukšanas dienu armijā un padomju armijā reiz dienējušajiem tik labi pazīstamo korupciju, kas iesaukšanu apvij; šajā stāstā atstājot mulsumu arī draugu attiecībās. Stāstu Ainas un Neļaujiet man šeit nomirt tēli ir jau veci cilvēki. Sevišķi Ainās, (tāpat kā Jaukajā kafejnīcā), atklājas Ratavuta Lapčaroensapa lieliskā spēja iedzīvināt Taizemes ainas un tajās izteikt noskaņas. Neļaujiet man šeit nomirt ir absolūtas paralīzes stāsts - par vīru, kas iestrēdzis sev nu jau svešajā ķermenī un tikpat nesaprotamā kultūrā.Pavisam neilgi pirms Lapčaroensapa Ainām izdevniecība AGB izdeva Kristiāna Krahta un Ingo Nīrmaņa īsromānu Metāns. Gluži intuitīvi rodas vēlme šīs grāmatas salīdzināt - kaut vai tādēļ, lai uz plašāk pazīstamā Krahta fona izceltu pilnīgi nepazīstamo taizemiešu autoru ar gluži vai neizrunājamo vārdu. Ja Lapčaroensapa varoņi klejo patērētāju pasaules tuksnesī, ko mūsdienu literatūra ir izbradājusi krustām šķērsām, taču tas nav tik sauss un pelēks kā Krahta vīzijā. Lapčaroensapam, šķiet, nav gluži zudusi ticība eksistences elementu līdzsvaram. Viņa humānā literatūra nav garīgas postapokalipses apraksts rēgu redzējumā. Lapčaroensaps kroplajā pat reizēm saskata skaistumu: "Bangkokas saulrieti ir visskaistākie pasaulē. Vainīgs piesārņojums."Mūsdienās daudzi lasītāji labprāt gaida grāmatas no literārām "provincēm" - gan tādēļ, ka gribas palasīt kaut ko jaunu (un tāds Lapčaroensaps patiešām ir - dabisks stāstnieks, brīvs no literāriem ieradumiem), gan tādēļ, ka globālās informācijas valoda ir zināmā mērā nonivelējusi nacionālo pieredzi. Tādējādi mēs it kā esam kļuvuši cits citam vieglāk uztverami. Taču, kā atklājas Lapčaroensapa lieliskajā stāstu krājumā, - ne mazāk interesanti.
Ainas
Saskarsme prozaiskā līmenī, kā zināms, bieži noved pie stereotipiem: "Ziloņi un kājstarpes. Tas ir viss, ko tie ļaudis vēlas. (..) Viņi vēlas tikai jāt uz kaut kāda milzīga, pelēka lopa kā mežoņu bars, siekaloties ap meitenēm un starplaikā pusbeigti gulēt pludmalē, dabūjot ādas vēzi." Literāri gan šādu - daudzuprāt, droši vien arī patiesu - stereotipu atražošana nozīmē malšanos uz vietas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.