"Man labāk būtu desmitos," atbild Andris Ogriņš, saņēmis piedāvājumu intervijai plkst.11. Maizes darbs? — vaicāju. "Jā. Garlaicīgs, tehnisks darbs. Projektu asistents. Patiesībā man nepatīk par darbu runāt. Darbs ir darbs. Galvenais, ka man maksā naudu," Ogriņš pret realitāti attiecas lietišķi un saknē apspiež mēģinājumu iedabūt sevi romantiskā konfliktā — gluži ciešanas darbs viņa dvēselei nesagādājot. Kā viņš gribētu dzīvot savā utopijā? "Klaiņot apkārt ar karti kabatā," Ogriņš ar īkšķiem un rādītājpirkstiem uzvelk uz galda iztēlotas bankas kartes kontūras. "Lai būtu neierobežoti līdzekļi. Bet par to jau daudzi sapņo," dzejnieks pasmaida bārdā. Tiešā nozīmē. Klaiņot pa Latviju vai visu pasauli? "Jebkur," atbild 1975.gadā Rīgā dzimušais Andris Ogriņš. Nule apgādā Neputns iznācis viņa debijas dzejas krājums Es zvēru pie kraukļiem. Redaktors Jānis Rokpelnis uzskata, ka jaunais dzejnieks ir "apveltīts ar spēcīgu poētisku temperamentu, viņš raksta bez bremzēm, jaukdams laikus, dzimumus, stilus, tak šī poētika ir emocionāli un intelektuāli līdzsvarota".
Īpaši neslēpos
2006.gadā, ievadot jaunā autora dzejoļu ciklu Kultūras Forumā, Edvīns Raups pieteica līdz šim no sabiedrības acīm veiksmīgi slēpušos lielisku dzejnieku. Tika minēti arī daži skopi dzejnieka radošā CV fakti — uzaicināts uz jauno autoru semināru, kur viņa izteiksme izrādās pārāk nobriedusi; pie savu panākumu listes viņš pats pieskaita uzstāšanos 2006.gada 20.maijā Aspazijas mājā Jūrmalā. Un tas arī viss. "Iespējams, Andri no vienaudžiem atšķir viņa dzejas tēlu dabiskums, nepiespiestība, izpildot visas nepieciešamās mūsdienu dzejas "nāves cilpas"," rakstīja E.Raups. Cik apzināta vai nejauša bijusi slēpšanās? "Es īpaši neslēpos. Daudz rakstīju, bet vairāk pats sev, lai izliktu emocijas. Rakstīju jau bērnībā, bet nopietnāk sāku pirms trim gadiem. No sākuma neko īpaši negribēju, netiecos pēc grāmatas. Tas nebija mans mērķis. Tā sanāca. Vispār man ir sajūta, ka viss tā sanāk. Kaut kāds fatālisms iekšā," stāsta Ogriņš.
Viņš ir pabeidzis vakarskolu. Pēc tam iestājies Tehniskajā universitātē. Sapratis, ka tas nav tas, kas viņu interesē — "man tur nebija interesanti, bija grūti, aizgāju".
Ja augstskola nebija domāta viņam, kas ir Andra Ogriņa dzīves telpa, kurā viņš jūtas mājīgi, pats? "Es nezinu, kur ir mana vieta. Es vienkārši dzīvoju. To ir baigi grūti izdomāt," saka Ogriņš. Turklāt "tu baigi daudz par to domā, dzīve pēkšņi apraujas, un tad — vai tam vispār ir kāda nozīme?… Es dzīvoju mirklim. Pats sevi asociēju ar mirkli".
Stadiona neilgojas
"Par dzejas teoriju es praktiski neko nezinu," atzīstas Ogriņš, vaicāts, cik lielā mērā viņu interesē dzejas teorija un pieredze, iedziļinoties klasiķu jambos un trohajos? "Es varu rakstīt dažādi, bet es rakstu, kā man vieglāk," skaidro dzejnieks, "neesmu arī izlasījis nevienu krājumu no sākuma līdz galam. Lasu tikai tos dzejoļus, kas man liekas forši. Citreiz uzduros internetā un izlasu." A.Ogriņš stāsta, ka ļoti daudz lasa prozu. Agrāk lasījis arī krievu autorus, bet pēdējā laikā — tieši latviešu prozistu darbus: "Vajag valodu, vajag vārdu krājumu." Uz manu repliku — "šādos nolūkos jālasa Jaunsudrabiņš" — Ogriņš atbild, ka gan Baltā, gan Zaļā grāmata izlasīta jau bērnībā. No šodienas rakstniekiem Ogriņam visvairāk patīk Ingas Ābeles darbi. Dzejnieks pieļauj — ja vien būs vairāk laika, varbūt viņš arī pievērsīsies prozai.
Kāpēc viņam vispār jādzejo? "Banāli, bet pašizpausmei. Lai dabūtu to visu ārā. Dažbrīd ir grūti. Tā tu atbrīvojies," stāsta Andris Ogriņš.
Pēc 60.gadiem, kad dzeju lasīja stadionos, dzejoļus zināja no galvas un dzejnieki brauca triumfa ratos, viņš neilgojas. "Man nepatīk propagandas dzeja," paskaidro dzejnieks. Iebilstu, cik zinu, stadionos skanēja arī intīma dzeja, pat mīlas lirika. Tik un tā — stadiona mēroga Andrim Ogriņam nepietrūkst, dzeju viņš vispirms uztver kā ļoti personisku, iekšēju notikumu. Tālab arī nevienam skeptiķim nekad neesot centies iegalvot, cik dzeja patiesībā ir laba "manta". Kāpēc to vajadzētu darīt? "Man patīk, ka cilvēki ir dažādi. Tas būtu ļoti garlaicīgi, ja visi būtu dzejnieki."
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš recenzijā par grāmatu Es zvēru pie kraukļiem (Kultūras Diena, 30.V) norāda bīstamību: "Šādā dzejā pastāv liels risks, ka dzejoļa pēdējai rindai vairs nav nekāda sakara ar pirmo, jo ārkārtīgi trausls ir tas mats, kas savieno visu tekstu, bieži vien tā ir tikai intonācija". Bet uzteic autoru par dzejoļiem, kuros parādās "sava paradoksālā loģika" un kuros Andris Ogriņš sevi piesaka kā latviešu dzejā praktiski nepastāvošās sirreālisma tradīcijas kopēju.