Anetes smaids

Pirms pāris nedēļām nejauši dzirdēju sarunu ar Aneti Latvijas radio. "Kā tu gatavojies lāpas nešanai, vai tu skrien distanci un smaidi?" viņai jautāja žurnāliste. "Es domāju, ka vislielākais smaids man sejā būs tad, kad es skriešu Ķīnā," viņa atbildēja. "Treniņos jau nu tā, tur tā īpaši nedomā par smaidīšanu." Anete arī stāstīja par nākotnes plāniem, ka gribētu studēt par ceļu būves inženieri, bet, ja netiks, tad par fizioterapeiti. Vakar ieskatījos viņas draugiem.lv fotogalerijā, un tur ir Ķīnas atmiņu albumiņš, kur viņa tiešām smaida. Īsos, baltos svārciņos un lencīšu krekliņā, brūni iedegusi, pozē uz krāsainām, orientālām celtnēm palmu alejās, gaišzilā peldkostīmā ar ziedu aiz auss brīvdabas peldbaseinā, aizmugurē bārs, akmentiņu mozaīku kolonnas, salmu jumts un lampioni, kas izgaismo Ķīnas nakti. Vislabāk man patika bilde, kur redzamas tikai viņas un vēl kāda (iespējams, mammas) kājas, kas laimīgi kaitējas ar smalkām zivtiņām, tās ķerstot ūdenī ar kāju pirkstiem, zem ūdens baseina marmora flīžu grīda, ūdenī spēlējas saules stari. LNT kaut kad maija sākumā rādīja asprātīgi samontētu sižetu par Aneti - vienā brīdī Anete lēkā sporta zālē, rāda medaļu čupiņu savās mājās uz nagliņas, nākamajā brīdī kliedzošs, netīrs protestētājs izmisumā pārgrieztām acīm guļas zem olimpiskās uguns automašīnām Ķīnā. Vienu kadru pēc foršās Anetes, kas negribot kļuvusi par marioneti šajā vonnegūtiski bezgaumīgajā absurdā, sauktā par "nevajag jaukt sportu ar politiku". Es zinu, kā tas notiek. Kā cilvēki, kas darbojas modē, kultūrā, mākslā, mūzikā un sportā un, nopietni pieejot savai lietai, pazaudē realitātes sajūtu. Ir ļoti cienījami, ja cilvēks nopietni izturas pret to, ko viņš dara, - vai tas būtu treniņš Ņujorkas maratonam, vai Omāra Haijama vārsmu atdzeja. Tomēr, kad šim cilvēkam, atvainojiet, sabruks māja vai nomirs visi radinieki, viņam vairs nebūs izvēles iespēju - pamanīt vai nepamanīt, ka viņa nodarbe ir nesvarīga. Ne tikai sabiedrībai, bet pat paša kailajai dzīvībai. Māksla, mode un sports ir otršķirīgi. Tas ir tas, ko cilvēks dara, kad viņš ir paēdis un laimīgs, un kad viņam ir pietiekami daudz brīva laika, lai "meklētu sevi" un "pierādītu sevi". Nozari, kas nodarbojas ar cilvēka dzīvībai svarīgiem jautājumiem, sauc "politika". Stāvoklis, kurā iespējams izvēlēties starp "interesēšanos" un "neinteresēšanos" par politiku, ir privileģēts. Politika "neinteresēt" var tikai sāpju un baiļu prombūtnē. Politika var "interesēt" kā estētisks fenomens, proti, kaislību, skaistu teicienu, skaistu personību, ideju un izklaidējošu sitkomu skatuve, vienīgi, kamēr tevi nedeportē lopu vagonā vai negriež ārā orgānus. Tas ir tieši tā, kā šobrīd notiek ar mums, latviešiem. Mums viss ir labi un mierīgi, un mēs varam atļauties Pekinu skatīt kā izklaidi. Un tādā ziņā es pilnībā piekrītu tam argumentam, ko bieži dzird Pekinas spēļu sakarā, - nevajag jaukt sportu ar politiku. Es arī atbalstu to, ka nevajag jaukt darbu ar izklaidi. Ja darbs sāk traucēt izklaidei, tad vajag nopietnāk tusēt un paskatīties, kā draugiem.lv savā Ķīnas albumiņā smaida Anete. Mums viņas smaids pienākas, mēs esam pelnījuši tajā aizmirsties un nedomāt par visu nopietno, bēdīgo un garlaicīgo.