Spekulācijas ar Trīra "īpašajām īpašībām" nerimst – tagad kinoprese čakli apspriež, diez vai Antikrista uzņemšanai pietikšot ar Trīra vadītās studijas "Zentropa Entertainment" sameklētajiem sešiem miljoniem eiro, un teju vai ļauni priecājas, ka "projektu par mūsdienu sātana atnākšanu" atteikušās finansēt vairākas Vācijas, Dānijas un citu Skandināvijas valstu bankas.
Toties nauda atradusies katoliskajās Itālijā un Francijā, kaut arī naudotāju "nosaukumi" izklausās šaubīgi – franču firma "Liberator2 – Slot Machine" un itāļu "Lucky Red" – tās abas ir azartspēļu biznesa kompānijas! Vienīgi vāciešu finansējums - Reinas Vestfāles zemju kultūras fonds (Filmstiftung NRW) ir uzticams ar savu pienesumu 900 000 eiro.
Filmas scenārijs (vai viena no versijām), kas cirkulē virtuālajā telpā, uzrāda, ka paša Trīra un Andersa Tomasa Jensena sarakstītais gabals solās būt dvēseli plosošas melodrāmas un šausmu filmas krustojums. Stāsts ir par kādu laulātu pāri, ka pēc sava bērna nāves nolemj atteikties no dzīves civilizētā sabiedrībā un ar treileri iebrauc dziļā mežā, kur... pazūd.
Filmai Trīrs sola divas "fiškas" – bērna nāve būšot visciešākajā mērā saistīta ar modernās sabiedrības progresu, un abus vecākus kopā ar mirušo "mēs visi" vēl sagaidīšot iznākam no meža – šī dabas klēpja.
Izklausās jau tagad diezgan baisi. Tomēr – atceroties Trīra neizpildīto solījumu uzņemt pirmo Eiropas pornogrāfisko mākslas filmu, kā arī viņa neiestudēto Vāgnera Gredzena ciklu Baireitā (un kura režisorisko eksplikāciju lasīju ar vairāk kā intelektuālu baudu – tā grāmatas formātā pērn bija nopērkama amazon.com), kā arī nepabeigto triloģiju U.S.A. (kuras divas pirmās daļas – filmas "Dogvila" un "Manderleja", cerams, ir redzētas), atliek dikti dikti lūgt Dieviņu, ne Antikristu, lai Larss saņemas un nofilmē šo stāstu līdz galam.
Galgalā, talanti taču sūnās nemētājas.