Mēs uzstājamies vietējā Planetārijā, un Orbītas poētiskie klipi tiek projicēti tieši uz apļveida griestiem, tos var vērot kā tādas milzīgas zvaigznes. Šajā pašā vakarā tiek noskaidrots, ka labāko vietējo klubu sauc Hlib (Maize) un ka tajā uzstājas soms Džimijs Tenors. Viņš, kā vienmēr, ir jaudīgs un elegants un pauzē starp dziesmām atceras Rīgu un to, kā viņš šeit spēlējis kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri. Patīkami. Tomēr visspēcīgāko iespaidu atstāj nevis dzeja un mūzika, bet gan japānietes Mariko Mori izstāde, kura notiek Pinchuk-ArtCentre, kas atrodas vienā no milzīgā un glamūrā tirdzniecības centra Arena ēkām. Pats Viktors Pinčuks ir visīstākais ukraiņu oligarhs. Un ir skaidrs, ka mākslas centrs ir daļa no konkrētā biznesmeņa PR. Bet, lai kā arī nebūtu, šeit kijeviešiem tiek piedāvāta patiešām aktuāla māksla, kas ir spējīga ne tikai kritizēt un apšaubīt, bet arī atjaunināt un paplašināt mūsu priekšstatus par pasauli. Mariko Mori darbi tiešā un pārnestā nozīmē izstaro maģiju. Savā laikā viņa apmeklēja un pētīja senatnes megalītu pieminekļus Japānā un Skotijā, un šie pieminekļi arī kalpoja par pamatu augsti tehnoloģisku instalāciju radīšanai. Lielākoties tās ir dažādas formas no īpašas plastmasas ar mainīgas krāsas un intensitātes iekšējo starojumu. Līdzīgi megalītiem un aplī izvietotiem akmeņiem, kas tika izmantoti tam, lai padarītu laiku taustāmu, šīs instalācijas maina savu krāsu, reaģējot uz notikumiem, kas norisinās Visumā. Piemēram, instalācija Tom NA H-IU ir savienota ar pētniecības centru Kamiokande Japānā (centrā tiek fiksēta supernovām veidojoties radušos neitrīno daļiņu no mūsu un Andromedas galaktikām kustība cauri Zemei). Milzīga pilienveidīga stēla reaģē uz signāliem, kas caur internetu saņemti no Japānas, un raida savus signālus — maigu rozā starojumu dažādos savas formas punktos, tuvāk virsmai vai dziļāk, kaut kur apjoma dzīlēs. Dažus amatieru uzņemtus video, kuros var apskatīties, kā tas izskatās, ir visai viegli atrast YouTube. Tomēr izstādes īstā "sirds" ir interaktīvā instalācija Oneness. Sešas apmēram metru garas citplanētiešu figūras, kuras sadevušās rokās un nostājušās aplī. Jums tiek piedāvāts pārvarēt "svešo" nepieņemšanas barjeru, uzlikt roku kādam no viņiem uz krūtīm, un viņa sirds nekavējoties reaģēs — no iekšpuses iedegsies un sāks jūtami dauzīties. Bet, ja seši cilvēki vienlaikus uzliks rokas uz krūtīm visiem sešiem citplanētiešiem, visa instalācija sāks pulsēt dzirkstošā gaismā. Droši vien, šo lasot, var nodomāt: "Nu, tā taču ir īsta Disnejlenda!" Bet es patiešām kaut ko sajutu, kad turēju roku uz pulsējošās sirds un man blakus to pašu darīja divas vecāko klašu skolnieces, viens students un viens iemīlējies pārītis. Mēs stāvējām uz ceļiem, apskāvām citplanētiešus, un brīdī, kad viss sāka mirguļot un starot, man šķiet, mēs visi nodomājām: "Mums izdevās!" Un te es atcerējos dzejoli, kuru iepriekšējā dienā Planetārijā lasīja ukraiņu dzejnieks Iļja Strongovskis: "zini/ es nekad neesmu redzējis kā idejas vārdā kāds/ piekaļ sevi pie durvīm vai restēm/ tā ir tāda protesta zīme/ paša protesta nav/ brīvība/ tiesa es atceros maidanu un to kā mēs/ saāķējām rokas telšu pilsētiņas/ aizsardzības treniņā/ vienlīdzība/ un vēl kādreiz kino rādīja/ ar efektīvu žestu uzliek vienus/ roku dzelžus detektīvam un bandītam/ brālība/ un kas gan tas ir pret mūsu/ mazajiem pirkstiņiem kas turas viens aiz otra/ mīlestība."
Apskaut citplanētieti
Kad tu iznāc no Kijevas lidostas ēkas, pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir ļoti lakoniska: "Dienvidi!" Tas ir sajūtams uzreiz — kaut kas īpašs gaisā, tajā, ar kādu nevaldāmu enerģiju šeit aug viss, kas var augt, nedaudz laiskākajā un stieptākajā runas manierē… Un visa kā ir pārpārēm. Tai skaitā arī dzejnieku — uz trīsdienu festivālu Kijevas lauri, uz kuru esmu atbraucis arī es, ir uzaicināti vēl 111 dzejnieku.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.