Artēmijs Fauls un zudusī kolonija

Tomēr jāatzīst, ka Kolfers ne tik daudz ekspluatē poteriādes autoru iecienīto arhetipiskā stāsta struktūru un bērna—varoņa tēlu, cik aizņemas šo formu gluži postmoderna stāsta vajadzībām. Kaut gan arī Harijs Poters nemitinās gluži viduslaikos, tomēr mazā burvja piedzīvojumus caurstrāvojošie ētikas principi, kas aizgūti no mīta un pasakas, ir universāli un pārlaicīgi. Pavisam citu ainu lasītājam paver Kolfera darbi. Divpadsmitgadīgais "noziedzīgais ģēnijs" Artēmijs Fauls tiek dēvēts gan par Harija līdzinieku, gan konkurentu, tomēr ar neapbruņotu aci redzams, ka paralēles ar slaveno pusaugu burvi ir tikai formālas — vairāku darbu sērija, kuras nosaukumos varoņa vārds apvienots ar kādu intrigu apsološu formulu — Filozofu akmens, Mūžības kods un tamlīdzīgi, galvenais varonis — vecāku pamests pusaudzis ar unikālām spējām, kurš ikdienas dzīvē nonāk saskarē ar pārdabisku pasauli un mītiskām būtnēm, zināmā mērā stājoties elitārās attiecībās ar pārējai pasaulei nepieejamo vidi. Tomēr šeit arī līdzībām pienāk gals.Harijs iesaistās maģiskās pasaules norisēs ar vēlmi glābt tās iemītniekus un sevi no ļauno burvju varaskārajiem centieniem, Artēmija galvenais mērķis ir noziegums, asprātīgi izkalkulētas kombinācijas, kuru rezultātā zēna kabatā nonāk iespējami lielāks daudzums zelta un dārgumu. Artēmija apdāvinātība neizpaužas maģiskās vai morālās, bet gan superintelektuālās dotībās, kas ļauj apvest ap stūri gan kuru katru pieaugušo, gan vairākumu maģiskās pasaules iemītnieku. Iespējams, ka Artēmijs sākotnēji iecerēts kā antivaronis, taču autora sajūsma par paša radīto tēlu gluži vai veļas no katras romānu lappuses. Artēmijs atklāti deklarē, ka morāle ir domāta vājajiem, un savu pašmērķu īstenošanai nevilcinās izmantot ne padotos, ne savu ģimeni.Vietumis grāmatās ieskanas arī mēģinājumi atainot jaunā ģēnija personības "cilvēciskāko" pusi, tomēr tie tikai ar grūtībām līdzsvaro pārējo darbību. Atsevišķās epizodēs jūtamas atbalsis no Harija ilgām pēc mirušajiem vecākiem — arī Artēmijs par pusi nozagtā nopērk no elfiem vēlēšanos, kas izdziedina slimo māti, otrā grāmata veltīta bez vēsts zēna pazudušā tēva meklējumiem. Tomēr jaunais ģēnijs — tehnokrāts atklāti atzīst, ka patiesībā normāla dzīve, proti, vecāku kontrole tikai traucētu viņam īstenot kārtējo spožo plānu. Līdz ar to Artēmiju var vērtēt kā Harija postmoderno dubultnieku, kas atspoguļo īsteni laikmetīgu motīvu jūkli — gan vērtību pārvērtēšanu, gan morāles zudumu. Artēmijs nerūpējas par pasaules (ne reālās, ne pārdabiskās) likteni, viņam rūp tikai savs labums, globālais sašaurinās individuālajā, līdz ar to Artēmiju varētu uzskatīt drīzāk par pasakas, ne mītisku varoni — arī pasakās varoņa galamērķis bieži nesniedzas tālāk par zelta kaudzi un laulībām ar ķēniņmeitu. Tomēr gan formas, gan satura ziņā jaunā Faula piedzīvojumus vairāk gribas nodēvēt par mūsdienīga krimināltrillera paveidu, kur autors socializējas nevis ar brašo detektīvu, bet viltīgo noziedznieku, un kas ietērpts fantastiskā maskā tieši šī formāta plašās pieprasītības dēļ.Ja no Artēmija sērijas izsvītrotu maģiskās ilustrācijas, paliktu stāsts par noziedzības ģēniju un viņa miesassargiem, kas brīžiem cīnās, brīžiem sadarbojas ar speciālo uzdevumu ātrās reaģēšanas vienības kapteini — elfu jaunavu (tēls, kurā jaušama ironija par moderno detektīvromānu feministiskajām varonēm), tehnoloģiju virtuozu — kentauru un visu pārdabisko vidi. Darbu centrā ir nevis pārmaiņu, bet varas izcīnīšanas motīvs, ko vēl uzsver antagonistu pretējie dzimumi un rases. Artēmijs pats apzinās savu nepilnību, emocionālo sterilitāti un apjukumu krustcelēs starp ētiku un ērtībām, taču neko labot šai ziņā netiecas, izmisumu kompensējot ar naudu un varu. Arī pārdabiskā dimensija ar tās piedāvāto plašo iespēju arsenālu tiek uztverta kā patērēšanai piemērots produkts, no kura jāizspiež visa sula un kas jāpamet bez nožēlas, kad tā potenciāls izsmelts. Atceroties Hariju, kuram neko nenozīmē vecāku atstātais mantojums, bet daudz lielāka vērtība šķiet albums ar to fotogrāfijām, abu sēriju varoņus par dvīņubrāļiem nosaukt spēs vairs tikai retais.O.Kolfera darbu sērija ir tipiski postmodernas kultūras produkts, kas pieņēmis fantāzijas žanra ārējo ietērpu (par to liecina arī blīvais kultūrcitātu slānis, kas darbu padara pievilcīgu pieaugušam lasītājam), taču lasītājs, izjūtot apbrīnu pret intelektuālo ģēniju, tomēr nejūt vēlmi tam līdzināties — Artēmija Faula radītā ietekme, salīdzinot ar mītiskā paraugvaroņa Harija Potera panākumiem, ne tuvu nav tik visaptveroša.