Bailīgi? Nē, jautri!

Izstāde, kuru veido secīgi izkārtota fotogrāfiju sērija, foto grāmata, instalācija un video darbs, tuvojas kritiskajai robežai, kad mākslinieka veikumu gribas nosaukt par diletantismu vai klaju ņirgāšanos par skatītāju. Šīs robežas tuvums piešķir izstādei papildu spriedzi, ko jau tāpat nodrošina trāpīgais izstādes nosaukums, kam izdodas trijos vārdos rezumēt lielo dzīves noslēpumu. Mākslinieks acīmredzot ir strādājis tā, lai pašam būtu interesanti, izkopjot tehniku, kas vismazāk liecinātu par pārdomātu stratēģiju vai sajēgu par to, kā vajag fotografēt. Lai arī pasaules mērogā šāda radošā pozīcija nav pārsteidzoša (līdzīgu atsacīšanos no mākslinieciskās meistarības un vizuālo īpašību reducēšana uz vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem vērojama it īpaši, sākot no XX gadsimta sešdesmito gadu avangarda mākslas), Latvijas kontekstā Korovins ir neparasts fenomens — ekscentrisks jokdaris, skolniecisks pašpuika un mākslas huligāns. Ir skaidrs, ka uz spēles likti ne tikai fundamentālie mākslas jautājumi, bet arī — un tas ir simtkārt svarīgāk — skatītāja humora izjūta, kas gotiskajā "šausmu" instalācijā ar vientuļu iedegtu svecīti un melnā drānā tērpto nāves personifikāciju saskatīs mākslinieka izvēli, kas nebūt nav nejauša vai nepārdomāta. Banālie tēli ir ievietoti "neizturami" nopietnā kontekstā, turklāt kontrastē ar ironiskajām norādēm par fotogrāfiju apskates sākuma punktu un beigām, kur tad skatītāju arī sagaida melnā skaistule (nez kāpēc gribas domāt, ka tā ir sieviete). Izstādi papildina īsi, asprātīgi video stāstiņi, kurus mākslinieks izstāsta pārsteidzoši vienkāršā valodā, liekot lietā ne tik daudz tehniskās iespējas (kuru, es nešaubos, Romānam Korovinam netrūkst), kā jaudīgo mākslinieka iztēli un precīzo skatīšanās mākslu. Mēdz teikt — kad stāsta joku, pats smieties nedrīkst. Nopietnam jābūt arī tad, kad vēlas kādu nobiedēt. Stingri ņemot, Korovina fotogrāfijas ir gauži nopietnas, no tām dveš cilvēka nolemtība, dzīves svarīgāko mirkļu skumjā banalitāte. Vienīgā cerība ir kā aizkaltis ziediņš puķupodā. Dzīves ritējumu atklāj kāda cilvēka nosacītā pastaiga, kas sākas jaukā, saulainā rītā un šķiet tik mānīgi daudzsološa. Pastaigas laikā redzētais ir smieklīgas cilvēku dzīves ainas, tās mijas ar kapakmeņiem — motīvu, kas daudzkārt atkārtojas dažādās variācijās, — un komiski baismīgiem, biedējošiem tēliem. Kapakmeņi ir greizi un sadrupuši, bailīgais nesamērīgajā centībā šķiet ķēmīgs un pārspīlēts, gluži kā Korovina dēla grimases un mākslīgie vampīra ilkņi. Bailīgi? Nē, jautri! Gan konkrētā izstāde, gan agrāk redzētie Korovina darbi (pēdējie — fotogrāfijas un video Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā izstādē Medijs ir vēstījums? pērnā gada rudenī) raisa asociācijas ar absurda jēdzienu, kam piemīt grotesks teatrālums, pārspīlēts dramatisms, šķietami bezjēdzīgu lietu un nesaprotamu attēlu sakopojums. Cilvēks tiek atklāts kā neveikls, dzīvei nepiemērots neveiksminieks, kuru nāve pārsteidz viskomiskākajā veidā (varonis iet bojā, piemēram, pārēdoties zirņus vai dabūjot belzienu ar gurķi; šie motīvi atrodami krievu absurdās literatūras meistara Daniila Harmsa darbos). Tomēr absurdai pasaules izjūtai raksturīga pašironija un nopietnības trūkums, kas nepārprotami nolasāms arī Korovina rokrakstā — viņš nevis tīksminās un iedveš skatītājam bailes, bet labsirdīgi ironizē par klasiskajiem baidīšanās objektiem: krēslas stundām, pamestiem kapu pieminekļiem, mazapdzīvotām vietām, nepazīstamiem vīriešiem treniņbiksēs un pārdabiskām parādībām. Pateicībā māksliniekam par sniegto iespēju pasmieties par bailēm tomēr jāatzīst — naktī uz kapiem viena pati neietu neparko.