Bērnība

Epatāžas priesterieneViena no spilgtākajām Krivades rakstu mākslas iezīmēm ir nevairīšanās no disharmonijas, gluži otrādi - viņa uz to traucas kā naktstauriņš uz televizora ekrānu, kurā rāda degošu sveci. Gan slejās, gan dzejās nemitīgi jūtami izmisīgi domu sakārtošanas mēģinājumi, atrodamas savas pasaules revidēšanas, sagraušanas un renovācijas projektu skices. Un, protams, bagātīgs epatāžas (nu, visādu šokējošu lietu) izmantojums.Krivades vēstījuma stila galējās robežas apvienotas pēdējā dzejolī "Ž,// svētīgi, svētīgi sasvīdušie…" (66.lpp.), kurā reliģiskās formulas savītas ar krievu vulgārismiem, rādot raupju, tak ārkārtīgi dzīvelīgu pasaules uzskata ainu - gluži kā amerikāņu bītņiks Alens Ginsbergs sava ne mazāk skandalozā opusa Kauciens (1956) noslēgumā, arī Krivade dod savu svētību daudzveidīgajai, juceklīgajai pasaulei, pieņemot visu, kas tajā atrodams: "svētīgi sabrauktie, atpizģītie un nošautie/visi mana rajona krievi un Mego pārdevējas svētīgas/ videonomu darbinieki un tukšie nesēji…"Tieši šis dzejolis kādā grāmatas iznākšanai izšķirīgā sanāksmē radīja iebildumus: nu kā var atbalstīt grāmatu, kurā ir kaut kas tik briesmīgs? Lai arī liekas dīvaini, ka mūsdienās šādas lietas vēl kādu spēj no sirds šokēt (nu, kas vainas, piemēram, dzejoļa noslēgumam "turpretī jūs, kuces, visi drīz mirsit!", 33.lpp.!?), skaidri redzams, ka Krivade ir izvēlējusies latviešu kultūrā ārkārtīgi nepateicīgo sliktās, niknās meitenes tēlu, kurai nemitīgi saka: meitenes tā neuzvedas! Par iepriekšējo šāda tipa dzejnieci agrā jaunībā bija kļuvusi Ieva Melgalve, un diez vai tā bija viegla loma - jūsu padevīgais kalps atceras, kā Melgalvi pie viņas mājām mēdza sagaidīt bariņš kaimiņu bērnu, izkliedzot viņas virzienā vārdus, kurus bija izlasījuši dzejnieces literārajos darbos.Cūcība baltajā žaketēPati Krivade sniedz attaisnojumu savai interesei par tā saucamajām dzīves ēnas pusēm. Dzejolī par baltas, modīgas žaketes valkāšanu viņa svētajai Marijai atzīstas: "es eņģels, baltajā žaketē savācu visu pasaules cūcību" (34.lpp.), savukārt cita Marijai adresēta dzejoļa varone stāsta par cūcību pārradīšanas procesu: "kliedzu izvemju zvanu" (41.lpp.).Tieši šis plašais emociju spektrs dara Krivades dzeju pievilcīgu: rakņāšanos pa esamības mēsliem līdzsvaro spēcīgi apjausta garīgā vertikāle, izmisīgie pūliņi savu ikdienas pieredzi un kaislību mākto personību saredzēt tajā pašā telpā, kurā nevalda pazemojošie sociālie un bioloģiskie likumi, bet ticība un žēlastība.Pagaidām šķiet, ka dzejoļos sastopams galvenokārt šī spektra zemais, negatīvais gals. Bet tas jau normāli - man radies priekšstats, ka dzejniekiem gluži kā tādiem Dantēm loģiskā secībā jāiziet cauri ellei un šķīstītavai, un tikai tad viņi drīkst doties uz paradīzi. Ne jau uzreiz pirmajā dzejoļu krājumā.Pagaidām elle tiek izgreznota ar izmisīgi spilgtām dekorācijām. Daudzos dzejoļos sadrūzmējušies dažādi tēli (ar uzsvaru uz ēšanas - kakāšanas motīvu, maziem insektiem, grauzējiem un rāpuļiem, piecūkotu pilsētvidi), kas pašpietiekami spīguļo savā spurainībā un neapmierinātībā, nesaliedējoties veselos, apaļos dzejoļos.Šāds uzskaitījuma princips tomēr spilgti realizējies dzejolī Ērikas Bērziņas jautājums, kurš, sākotnēji domāts kā apsveikums kolēģei dzejniecei, beigu beigās uzrakstījies kā grandiozs, psihodēliski suģestējošs repojums, kuru autore tik izjusti deklamē Andra Indāna mūzikas pavadībā pērn iznākušajā dzejas diskā Lex Poeticus.Grāmatas dizains raksturojams ar stilīgu jauniešu aprindās pazīstamo apzīmējumu ūber cool - milzīgais formāts, gaišzaļie vāki ar uzlīmēm un tumšzaļo matu banti, lielās, krāsainās datorgrafikas ilustrācijas ar glīti nopervēto autori un visvisādām interesantām fiņķikļuškām dažbrīd pat liek aizmirst, ka starpā patvērusies dzeja. Krivade var būt gandarīta: 2005.gadā Andras Manfeldes debijas krājuma sasniegtais dizaina estetizācijas rekords ir pārsniegts!Kad ta vienreiz nāks mājā?Nav jau tā Krivade nekāda muļķe un neilgojas dzīvot ellē. Gluži otrādi, grāmatā viscaur manāmi lūgumi pēc tuvības, sirsnības, mierinājuma: "mīļie lapsiņi, kaķēni, vilka bērni, mīļie putniņi [..], lūdzu nāciet pie manis gultā, pakutiniet ar ūsiņām, pabakstiet purniņiem [..], vismaz uz kādu stundiņu vakarā" (21.lpp.), grāmatas varone lūdzas i zvēriem, i cilvēkiem ("dejojiet, kungs, ar mani, dejojiet", 28.lpp.).Un visiespaidīgākais tuvības un mājīguma meklējumu motīvs sastopams vienā no dzejoļiem ar nosaukumu mājas (60.lpp.) - šeit bezjēdzīgā, nogurdinošā sevis pierādīšana ("..kad krogā dzer šņabi vai svešā dzīvoklī pisies uz grīdas") tiek iemainīta pret atmiņām par bērnību, tās kārotajām mantām un mīļajiem multeņu varoņiem, kuri uzrodas, lai noskatītos tajā visā un nodomātu: "kad ta vienreiz beigs ākstīties - un kad ta vienreiz nāks mājā".Kad pēc šī dzejoļa izlasīšanas ir nožuvušas katarses asaras, kļūst skaidrs arī grāmatas nosaukums - laikam jau bērnības sajūtas ir trauslā, teju neiespējamā saikne ar savu patību, kas tikpat kā zaudēta vētru un dziņu gados, dodot vietu nogurumam un apjukumam. Cerams, ka pēc kāda laika satiksim šīs dzejas varoni šķīstītavā, pieaugušāku un mazliet priecīgāku. Bet, ja Krivade pārtrauks rakstīt dzejoļus, es viņai kārtīgi sadošu pa dibenu.