Kad Dzelzceļa vēstures muzejā 2005.gadā tika atvērta kāda jauna, nepazīstama gleznotāja pirmā personālizstāde ar nosaukumu Zaudējot līdzsvaru, runas par svaigām vēsmām vietējās mākslas ainā izplatījās ātri. Atšķirībā no vairākuma debitantu Apaļais nebija beidzis ne Rozentāla mākslas skolu, ne Latvijas Mākslas akadēmiju, gleznot sācis tikai 2004.gadā, līdz ar to trūka profesionālas glances, toties pilnībā pietika spontanitātes un drosmes veidot dubļainā kolorītā iemērktus, deformētus tēlus, kas uzpirka publiku ar gluži vai ekspresionistiska dvēseles kliedziena atklātību, pārsteidzot ar latviešu mākslā reti atrodamo kāpināto dramatismu un neglītuma estētiku. Skaidrs, ka efektīgais pieteikums, ilgstoši tiražēts, ātri vien pārvērstos rutīnā, un Apaļais ir jūtami mainījis gan rokrakstu, gan arī autodidakta statusu, iestājoties Hamburgas Mākslas akadēmijā pie profesora Andreasa Slominski. Jau pērn izstādē Našķu bumba Apaļais izstādīja virkni nelielu, pastozi blīvu, joprojām it kā spontāni uztrieptu gleznojumu ar bērnības atmiņu sižetiem — kuģītis peld, sniegavīrs stāv zem krītošām pārsliņām, mazs rūķītis vicina katrā rokā pa zemenei u.tml.
Iepriekš skatītājam nācās meklēt rezonansi tīri personīgos zemapziņas dzīļu, atmiņu un izjūtu arhīvos, šoreiz viss šķiet pavisam skaidrs — vairākās nelielās glezniņās apspēlēta latviešu kolektīvās atmiņas vienība, jaukā 80.gadu multfilma ar Rozes Stiebras režisēto Dzintras Aulmanes animāciju, Viļa Plūdoņa dzeju un Imanta Kalniņa mūziku (filmas slīdrādi var vērot izstādē, bet pašu filmiņu — atsvaidzināt atmiņā no interneta resursa YouTube). Salīdzinot ar šodienas multfilmu masu produkciju, kur lielākoties dažādi līdz zobiem bruņoti ķēmi cits citu apkaro un noslaktē, nav grūti iegrimt nostalģijā. Taču vērot, kā glezniecības tehnika pārveido filmas motīvus, ienesot vienlaikus bērnišķīgi naiva un kaligrāfiski veikla otas vilciena dinamiku (foni pat nedaudz līdzinās abstraktā ekspresionisma gleznu izgriezumiem), tomēr būtu mazliet garlaicīgi. Apaļais bez kompleksiem meklē inspirācijas gan vizuālās kultūras lauciņā, gan telpisku paņēmienu arsenālā. Tāpēc galerijas Baltajā zālē gaida vēl kaut kas — koncepcijas apraksts, instalācija ar apcirptu egli un Anrī Matisa iedvesmotu zīmējumu uz sienas, kas var uzdot arī dažas mīklas. Piemēram, kritiķe Aiga Dzalbe tās formulējusi šādi: "Kāpēc gleznas izvietotas galerijas tumšajā zālē, bet instalācija un koncepcijas izklāsts — dienasgaismas izgaismotajā? Kāds Zaķīšu pirtiņai sakars ar Matisu? Un galu galā, kāpēc izstādē ar nosaukumu Stingrāko bērzu meklējot eksponēta egle?" (A.Dzalbe Atmiņu zaķīši no YouTube, Kultūras Forums, 12.—18.septembris.) Pats mākslinieks atbild: "Varbūt, lai atrastu stingrāko bērzu, vispirms ir jāapcērp egle? Bērnība ir mīkla, ko nevar atminēt." (Turpat.) Šai ziņā tumšās un gaišās zāles pretstatījums ir veiksmīgs — bērnības atmiņas ir krēslas valstība, jo tajā uzplaiksnās tikai spilgtākās epizodes, bet racionālajā dienasgaismas tagadnē notiek šo atmiņu apjēgšanas un interpretācijas mēģinājumi. Apcirptā egle tomēr sasaucas ar multfilmas tēlu pasauli pavisam tieši, jo jauko dzīvnieciņu vakara piedzīvojumi notiek dižu, sargājošu egļu mežā. Nonākot pieaugušo tagadnes dienasgaismā, no egles palicis vien stumbenis, bet Matisa lineārajā stilā ieskicētais cilvēciņš, šķiet, brien pa brikšņiem, meklējot kaut ko sen pazaudētu.