Bērnības metaforu tumsā
Bērnu grāmata — pat negrasos apstrīdēt, — ir grāmata bērniem. Desmitiem prātīgu un patiesu argumentu pierāda, kāpēc tā bērniem ir noderīga un nepieciešama. Taču aizvien pieaugošā vainas sajūta, kas piemīt pieauguša cilvēka dzīvei un dzen savu uzstājīgo vasu no laba un ļauna atzīšanas koka saknēm, nevis no saprotamas atbildības par konkrētām sekām, ko būtu izraisījuši konkrēti cēloņi, reti tiek minēta kā bērnu grāmatu nepieciešamības pamatojums, tāpat kā pieauguša cilvēka briesmīgais nogurums un apnikums pašam no sevis. Būt pašam un sevi apzināties ir vissmagākais, kas uzkrauts cilvēka pleciem, īsts Sīsifa darbs. Bērnu grāmata ir pieaugušā mēģinājums glābties bērnības aizvērto acu tumsā, atgūt tiesības "būt neapzinoties".
Vēl vakar, rediģējot augusta Rīgas Laiku, vairākkārt pārlasīju pāris teikumu intervijā ar vienu no manas bērnības svarīgajiem cilvēkiem, savā ziņā — "manis režisoru" Ādolfu Šapiro: "Kad es saku, ka bērnība nav pats laimīgākais laiks, es vados pēc tā, ka cilvēks ir laimīgs tad, kad spēj apzināties, ka ir laimīgs. Nevis atskatoties... Lūk, kā Gētem — mirkli, tu esi skaists, apstājies. To nevar pateikt bērns, to var pateikt tikai cilvēks, kurš spēj apzināties, ka tajā brīdī viņš ir laimīgs." Jautājums tikai — vai laimes apzināšanās laimi neaptumšo nelaimīgā spēja apjēgt, ka laime ir tagad, bet mirklis tomēr neapstāsies. Un, vai atmodināta apziņa, būdama šādas laimes sākums, nav tās tūlītējs gals.
Bērnu grāmata, ko pieaugušais rada vai lasa — kopā ar savu bērnu, bet dažkārt pat neslēpdamies aiz "reāla" bērna, — ir domāta arī viņam pašam, tā ved šo dzīvot aizvien vairāk nogurstošo cilvēku ārā no viņa sprosta nevis pa platajiem rupjas aizmiršanās vārtiem, kas ož pēc darbaholisma sviedriem un alkoholisma paģirām, bet pa mazajām slepenajām durtiņām. Es nerunāju par aprēķināti pedagoģiskiem instrumentiem vai seklajā savas "dzīves pieredzes" banalitātē kluknošiem (un klukstošiem) sacerējumiem. Īsta bērnu grāmata ir skaista un nežēlīga, asa kā Filipa Pulmana* izgudrotais nazis, kas izgriež logu uz paralēlu pasauli. Pāršķirot nākamo lapu, lai gan bērns jau ieslīdzis "īstajā" miegā, tūkstošiem pieaugušo pie gultiņām klusi triumfē, jo viņi kaut mirkli spēj uztvert bērnu grāmatu — kuru radījuši pieaugušie! — kā pierādījumu tam, ka pieaugušais spēj būt brīvs no savas viennozīmības, kā grāmatu sev. Turpinot Pulmana Tumšo matēriju līdzībās — viņu "dēmoni" — dvēseles, cieši krūtīm piekļauti dzīvnieciņi, kas, bērniem kļūstot pieaugušiem, iegūst reiz par visām reizēm noteiktu veidolu, atkal var būt jebkas, ik brīdi mainoties līdzi notikumiem un pārvēršoties te par peli, te vilku, te lakstīgalu. Un viņu automašīnām ir pagrabi, kuros līdzi brauc mazgalvīši.
Pieaugušajam pati metaforu pārpilnā bērnu grāmata ir bērnības metafora. Starptautiskās profesionāļu žūrijas — IBBY (International Board on Books for Young People) Hansa Kristiana Andersena balvas un Goda diplomu, Astridas Lindgrēnes memoriālās prēmijas, Boloņas Ragazzi Award un piešķīrējas, Minhenes Starptautiskās bērnu un jaunatnes bibliotēkas Balto kraukļu — izcilāko jauno grāmatu kolekcijas veidotājas, Latvijas Baltvilka balvas pasniedzējas, pamatojot savus lēmumus, allaž atrod pārliecinošus profesionālus formulējumus. Un tomēr — vai nu runa būtu par šo lietpratēju augsti vērtētajiem Filipa Pulmana fantāzijas romāniem, Roberto Inočenti detalizēti panorāmiskajām pilsētām, Gijoma Diprē iztēles zemju ģeogrāfiju, baiļu un gaviļu pilnajām austrālieša Šona Tana melnbalto zīmējumu epopejām, mūsu pašu Reiņa Pētersona atdzīvinātajiem Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša tumšo dzīļu tēliem vai Paula Bankovska un Katrīnas Neiburgas mazgalvīšiem, kas šogad ietverti arī Balto kraukļu ceļojošajā izstādē — visu šo mūsdienu esošo un topošo bērnu grāmatu klasiku vieno drosme aizvērt acis un būt iespējamības tumsā.
Un es, pieaugusī, kam vienmēr bail, vai tikai manai āriņai vēl ir kāda iekšiņa, ticu tam, ko par savām ilustrācijām Ansītim un Grietiņai saka vācu grafiķe Sūzana Jansena: "Aizvērtas acis man nozīmē acis, kuras ir plaši atvērtas."
* Filips Pulmans — britu rakstnieks, Astrīdas Lindgrēnes memoriālās prēmijas laureāts
***
Bērnu literatūras notikumi
Latvijā24.jūlijā — dzejnieka Jāņa Baltvilka (1944—2003) 65. dzimšanas dienā piekto reizi tiek pasniegta Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Notiek arī jaunākās bērnu literatūras lasījumi Jaunajā Rīgas teātrī.
Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (LBJLP) ekspertu žūrija vērtē pirmizdevumus latviešu valodā un Latvijas nacionālo minoritāšu valodās.
Kopš 2008.gada Baltvilka balva ir starptautiska. To saņem arī Baltijas jūras reģiona valstu rakstnieks, kura grāmata izdota latviešu valodā, un šā darba tulkotājs.
Baltvilka balvas radošo stipendiju (Ls 1250 pirms nodokļu nomaksas) piešķir Rietumu bankas Labdarības fonds, lasījumus un žūrijas darbu atbalsta VKKF
Šogad balvu par Astridas Lindgrēnes un citu Ziemeļvalstu rakstnieku grāmatu tulkojumiem saņem Mudīte Treimane.
2009.gadā žūrija apspriešanai izvēlējās 33 grāmatas. Nominēti septiņi rakstnieki — Māris Bērziņš, Ieva Samauska, Inese Zandere, Maira Dobele, Juris Zvirgzdiņš, Arno Jundze un 10 mākslinieki — Anete Melece, Rūdolfs Šorno, Anita Paegle, Edmunds Jansons, Iveta Vecenāne, vārda un uzvārda māsas — gleznotāja Irēna Lūse un grafiķe Irēna Lūse, Juris Petraškevičs, Gita Treice, Reinis Pētersons.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.