Latvijas Republikas būvmākslas vēsturē aizveras nozīmīga lappuse, aizejot latviešu arhitektam, arhitektūras teorētiķim, daudzu arhitektūras vēstures grāmatu autoram un pasniedzējam Jānim Krastiņam, saka viņa darbabiedrs arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks, kurš par kolēģa lielāko spēku uzskata viņu dziļo erudīciju pasaules arhitektūras vēsturē un lektora prasmes.
Jānis Krastiņš (1943.23.06.- 2025.14.08.), Rīgas Tehniskās universitātes pedagogs kopš 1972. gada, Arhitektūras fakultātes profesors, habilitētais arhitektūras zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bija latviešu arhitektūras teorētiķis un arhitektūras vēstures grāmatu autors. 1967. gadā beidza studijas RPI un strādāja institūtā Komunālprojekts, 1973. gadā ar disertāciju Rīgas arhitektūra 19. gs. otrajā pusē-20. gs. sākumā ieguva arhitektūras zinātņu kandidāta grādu. Krastiņa publikācijas – Jūgendstils Rīgas arhitektūrā (1980), Eklektisms Rīgas arhitektūrā (1988), Jugendstil in der Rigaer Baukunst (1992), Latvijas Republikas būvmāksla (1992), Mežaparks (1997), Rīgas arhitektūras stili (2005) u.c. vairāk nekā 30 grāmatas – kalpo kā pamats sabiedrības viedoklim par Latvijas būvmākslu.
Jāņa Krastiņa atstāto mantojumu veido vairāk nekā 700 zinātniskie darbi, kas publicēti Amerikas Savienotajās Valstīs, Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Islandē, Itālijā, Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Portugālē, Slovēnijā, Somijā, Spānijā, Turcijā, Vācijā un Zviedrijā.
Revidē kultūrvēsturi
"Pilsēta tomēr nav tikai tās nami, baznīcas, skolas, sabiedriskās ēkas. Celtnes ir pilsētas miesa, bet skeletu veido ielas un laukumi, tās pilsētbūvnieciskā plānojuma struktūra," rakstīja Jānis Krastiņš, padomju laikā un atjaunotajā Latvijā mērķtiecīgi un pašaizliedzīgi skaidrojot aizmirstās vērtības. Jānis Krastiņš savu fundamentālo kultūrvēstures zināšanu kontekstā runāja par to Rīgu, kas nesākās ar padomju laikā Rīgai "uzpotētajiem" blokmāju rajoniem.
Piemēram, 1989. gada žurnālā Zvaigzne (05.09.) J. Krastiņš atgādina par piemirsto Johanu Danielu Felsko: "Pērn nepamanīta pagāja 175 gadu jubileja cilvēkam, kura mūža veikums ir mūsdienu Rīga. Viņš veselus 35 gadus bija pilsētas galvenais arhitekts, Rīgā šajā amatā pirmais ar akadēmisko izglītību."
Jānis Krastiņš uzskatīja, ka "būtu triviāli klāstīt, ko mūsu zemei un tautai nozīmē vācu kultūra", un tomēr pēc padomju ideoloģijas iesētās un rūpīgi laistītās mankurtisma sēklas tas bija jādara. "Bez kārtīga pamata māja plaisā un brūk, bez pagātnes nav nākotnes. Tāpēc jo svarīgāk ir revidēt vienu otru iesīkstējušu priekšstatu par mūsu kultūrvēstures jautājumiem un redzēt plašāk, vismaz visas Baltijas jūras apskaloto zemju kontekstā," žurnālā Zvaigzne rakstīja arhitektūras teorētiķis.
Atdod godu jūgendstilam
Studiju gados Jānim Krastiņam stāstīts, ka jūgendstils ir blēņas, pagrimums un dekadence. Staigājot pa Rīgas centru, viņš vērojis celtnes un nesapratis, kāpēc starp tām viņš jūtas labāk nekā pasniedzēju slavētajās Āgenskalna priedēs. Tā radusies interese par jūgendstilu un plašs darbalauks, jo līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem par jūgendstilu uzskatīta tikai Alberta ielas arhitektūra un nav bijuši zināmi pat Rīgas arhitektu vārdi. Šodien akadēmiķis droši varētu apgalvot, ka neviena pilsēta pasaulē nav salīdzināma ar Rīgu jūgendstila mantojuma ziņā.
Jānim Krastiņam lielā mērā jāpateicas par to, ka Rīgas centrs ierakstīts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, jo izrādās, ka tieši savulaik peltais neglītais pīlēns – jūgendstils – Rīgā ir lielākā vērtība un Rīga ir viena no jūgendstila metropolēm Eiropā. Savus pētījumus par jūgendstilu Krastiņš aizsāka vēl Brežņeva laikā, kad tie nebūt nelikās aktuāli un vēlami, to īstenošanai vajadzēja zināmu uzdrīkstēšanos, bija jāpārvar šķēršļi. "Jūgendstilu kritizēja jau no 30. gadiem," atgādina Jānis Lejnieks.
Jānis Krastiņš savukārt bija pārliecināts, ka Rīgas jūgendstilam ir izcila un sevišķa nozīme Eiropas arhitektūras kontekstā: "Lai to saprastu, atliek tikai paskatīties pilsētas kartē. Centrā nav vietas, no kuras nebūtu redzamas vismaz trīs jūgendstila celtnes. Visi uzskata, ka Vīne, Brisele vai Barselona ir jūgendstila metropoles. Taču tas ir nepareizs priekšstats, kuru ievērojot pasaulē top daudzas grāmatas. Šajās pilsētās no vienas jūgendstila celtnes līdz otrai ir jāmēro krietns gabals, un nekur tās nenosaka pilsētas tēlu kopumā. Rīgai līdzīga ir Stokholma, taču arī tur jūgendstils nav tik krāšņs un emocionāli iespaidīgs. Rīgā ir pārstāvēti visdažādākie jūgendstila novirzieni, sākot ar eklektiski dekoratīviem piemēriem, nacionālo romantismu un beidzot ar eleganto statenisko jūgendstilu, kas ir raksturīgs Rīgas pilsētvidei. Jūgendstila arhitektūra ir jāpopularizē tā, kā to dara citas pilsētas. (..) Ir jāmaina situācija, kad grāmatās par jūgendstilu Rīga tiek pieminēta tikai pusteikumā. Jūgendstils ir jāprot pareizi parādīt." (Diena. 10.05.2002.).
Atvadīšanās no arhitekta, arhitektūras teorētiķa un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un dizaina institūta profesora Jāņa Krastiņa notiks 21. augustā plkst. 12 Rīgas krematorijas Lielajā zālē. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības namā plkst. 14 notiks profesora godināšanas pasākums.