Burtiņu zupa

Lūk, tā — lasot izdevniecības liels un mazs jauno grāmatu, man ir, kā mēdz sacīt, ļoti pretrunīgas izjūtas. Grāmatas anotācijā izdevēji brīdina, ka tajā būs daudz dzejoļu par vecākiem un nez vai vecākiem patiks. Tā ir. Grāmata ir provokatīva, tai nav nekāda sakara ar burtu mācību, tā arī nestāsta par smaidīgu ģimeni trendīgā interjerā pie kamīna. Drīzāk — pēc tās izšķirstīšanas ir izjūta kā pēc vakara ziņu noskatīšanās, pēc iziešanas caur stacijas tuneli — gribas nopurināties un aizmirst. Bet nevar. Iespaidīgi. Es ilgi šaubījos, pirms šādu realitātes modeli pasniegt saviem bērniem gulētiešanas lasīšanas laikā. Var jau būt, ka pie vainas ir mana sakāpinātā uztvere, varbūt pārlieks mātišķs aizdomīgums, bet es Otto Zitmaņa ilustrāciju zilganajās sejās, izvalbītajās acīs un zobos, dažādu krāsu zobos sajutu emocionālu vardarbību, agresiju, kura man intuitīvi nepatika, kaut gan — ja manī nerunātu mamma — teiktu, kas vainas? Bildes ir dekadenti stilīgas, lielas un krāsainas. Bērniem baidīties patīk — pasakās vienmēr izvēlas bildes ar milžiem un raganām.Tomēr, taupīgs latviešu cilvēks būdama, es aizcirtu grāmatu un apdomājos. Emocionāli: lielākā daļa dzejoļu man patika, no 17 grāmatā atrodamajiem dzejoļiem vismaz 13 man likās mākslinieciski un saturiski lieliski un ļoti labi uztverami bērniem. Tomēr kopā ar ilustrācijām likās par smagu. Praktiski: grāmatas formāts — mazāks par A 4, lielāks par A5 — ideāls. Cietie vāki. Tālāk jau konceptuāli: ja emocionāli nepatīkami, bet mākslinieciski labi — vai es gribu savu puslīdz laimīgo bārbijpirmskolnieču pasaulīti ievainot ar tādām smagām izjūtām kā tēta vai mammas aiziešana no ģimenes, pašnāvība, vecāku aizņemtība ar darbu un materiālajām rūpēm, vienaldzība pret saviem bērniem, laika trūkums, alkoholisms. Un kādā veidā es izvēlētos par to runāt, kamēr, paldies dievam, šīs sāpes mūs tā pa īstam nav skārušas, bet jūtamas tuvu, tuvu ik vakara TV ekrānā, avīzēs, uz ielas un... Jo bija skaidrs, ka šī grāmata prasīs lielu piedalīšanos no tās priekšā lasītāja, jautājumu būs daudz vairāk nekā pēc A.Lindgrēnes Karlsona vai, piemēram, I.Zanderes Ja tu esi sivēns, kur vienīgais, kas man bija jāpaskaidro jaunajai paaudzei — kas tad ir Raimonds Pauls. Zināju, ka ar lielu interesi mājās tiek uztverta liels un mazs izdotā igauņu autora Pētera Sautera Bērnu grāmata, kur minēti gan bomži, gan slīkoņi. Burtiņu zupa likās kā nekārots, bet pietiekams iemesls, kā piespiest sevi skaidrot "delikātas" tēmas, no kurām parasti gribas izvairīties. Ja vien, vecāki, esat gatavi atklātai sarunai arī par saviem un omītes sliktajiem paradumiem, nevis pamācošai pirksta kratīšanai bērna virzienā.Par laimi, K.Vērdiņš par šīm sarežģītajām dzīves situācijām raksta, ja tā var teikt — sev raksturīgi pastarpināti, caur puķēm. Te es domāju gan formu — tradicionālus īsrindu pantiņus ar klasiskām atskaņām, gan intonāciju — viegli spēlīgu, asprātīgu, ar nelielu ironisku distanci. Drāma veidojas no pusvārda, no nojaušamā, no lasītāja dzīves pieredzes. To var arī nepamanīt. Nolasīt tikai komisko pusi. Burtiņu zupas dzejoļi lielākoties ir pagari — kā mazi ikdienas stāstiņi, bet vieglās formas un tēmu dēļ labi uztverami un paliek atmiņā arī trīsgadīgam bērnam. Par dusmām un pērienu ("es apvainoju māmiņu/un sakliedzu uz tēti../tad tētis mani nopēra/ un abi gāja projām"), par tēti — izēdāju ("tētis vēlu pārnāk mājās/ grib viņš paēst tā kā klājas"), mammu monologi — par savu vāķamo vīriņu, par darba intrigām ("no rīta līdz pēcpusdienai/ es strādāju pilnu slodzi/un mazā kambarī sēžu/ ar to riebīgo odzi"), par bailēm no tumsas, par garlaicību, vientulību; vieglumam vidū rīmes par slikto skolu, traku lapsu. Vijīgi izspēlēts tomēr gandrīz ikviens dzejolis nepaliek tikai skaitāmpanta līmenī, bet ir ar savu "virsvērtību", ar zemtekstu, kas iekustina domas. Ar pietāti pret gudru lasītāju, jo tajos nav tiešas didaktikas.Tas arī izdevniecības liels un mazs vārdos neizteiktais zīmols.P.S. Ja vēl ko varētu vēlēties, tad, lūdzu, pierunājiet Martu Pujātu rakstīt bērniem, ja?