Čaikovskis kā Čehovs

Es tak ar neteicu, ka raksts slikts. Vienkārši dalījos savos iespaidos par Čerņakova režiju izrādei, kura man šķita salīdzinoši pavirši veidota, lai uz tās autoru varētu attiecināt pietiekami absolutizētu frāzi "rok līdz saknei".

Patiesībā šis ir labs raksts. Nevajag meklēt tur to, kā tur nav - mūzikas analīzi vai salīdzinājumu ar citām Čerņakova izrādēm - Naumanis taču nekur neraksta, ka viņam patīk Spēlmanis La Scala!

Kā riez biju Milānā uz Čerņakova iestudēto Prokofjeva Spēlmani - nu nesaskatīju tur nekādu izcilu režiju! Sen jau, protams, mūsdienu režijas operās nespēj izbrīnīt tamlīdzīgi "sīkumi", ka, piemēram, pēc Dostojevska apraksta "pieklājīgi ģērbtais" aristokrātu mājskolotājs staigā botās un fufaikā, vai pie teksta "zģes temno, zažgiķe sveču" tiek ieslēgta lampiņa. Bēdīgi ir tas, ka smalkās Dostojevska tēlu attiecības tiek līdz bezjēdzībai vulgarizētas, pārvēršot Kristīnes Opolais atveidoto Poļinu par prastu mauku, kas naudas dēļ gatava atdoties jebkuram. Nu it kā jau moderni, tomēr šķērmi kļūst to skatoties. Protams, arī Prokofjevam, kurš pats ir libreta autors, nav izdevies pārcelt smalkos Dostojevska zemtekstus operas dialogu formātā, un arī mūzika nav no veiksmīgākajām, īpaši pirmajā cēlienā. Tomēr tieši šai situācijā būtu iespēja šīs Prokofjeva "nepilnības' glābt ar labu režiju, kas šajā izrādē, diemžēl, nenotiek. Jau pēc pirmās ainas, priekšskaram aizveroties, vesals lērums skatītāju pamet zāli. Otrais cēliens, kurā mūzika biedzot pati "nes uz priekšu", gan ir patiešām labs, tomēr grūti patiekt, kāda būtu izrāde bez absolūti fenomenālā krievu tenora Mišas Didjuka, kurš ir uz skatuves bezmaz 100% procentus no izrādes laika, un praktiski visu izrādes nervu uz sevi arī iznes. Dostojevska doto pārējo tēlu unikālo kolorītu Čerņakovs izmanto nepilnīgi, tos pārvēršot ikdienas "ļaužu masā". Piemēram, Babuļeņka iet pati savām kājām, nevis, sēžot ratiņkrēslā, uz nebēdu izdzenā savus nesējus, pat ja operas tekstā ir frāze "ņesiķe ka meņja v moju komnatu!". Šo frāzi nodziedot, Babuļeņka pati aiziet ar karaliski paceltu galvu. Līdzīgi nav izmantots arī Dostojevska dotais gļēvā Ģenerāļa un viltīgās Blānšas resurss. Nerunājot nemaz par Poļinas tēla galējo primitivizāciju. Caur to it kā ir panākts apbrīnojams šī stāsta mūsdienīgums bez lieka ārējā teatrālisma, tikai nez kāpēc lielākoties ir garlacīgi. Ruletes skats ir lielisks - tas gan. Un vēl - tam, ka arī šo partitūru Čerņakovs zin no galvas, es vienkārši neticu. Tas nav iespējams!

Raksts vienkārši izcils un lej gaismu uz vairākām niansēm, kuras teātra sīkumos neinformētiem nezināmas. Es gribu iebilst zinātājai - recenzents raksta par operas teātra sastāvdaļām, ne jau dikti analizē mūziku (to turpat blakus dara Lūsiņas kundze). Tā ka jūsu apgalvojums, ka N.;Naumanis "iztaisījies" par muzikas kritiķi ir smieklīgs apvainojums.

man savukaart Juusu niigrums piegriezies - matradusi vienu burta kljuudu un nu bauro... nozheelojami. Bet raksts labs - un ja vel komenteetaaja pati buutu izraadi redzeejusi, tad vareetu zhaunas virinaat.

Naumanja kungs tagad par dizjo muuzikas kritikji iztaisiijies, lai gan pasjam zinaasjanas visai skopas... Arii Cehoviskais Puskina trakteejums manii uzticiibu neizraisa, Caikcvskis tomeer redzeeja savu Tatjanu puskiniski miilosu, kveelu un ne aristokraatiski atsaldeetu. Par to vislabaak runaa Tatjanas finala skataa dziedaataa Onjegina teema no birztalas ceeliena. Vinja miil, miil tikpat kveeli , bet ir reaali saprotosa un savam (Puskina) laikam adekvaata. Un veel - Mcenskas aprinka ledija Makbeta tomeer rakstaama ar "a", ne Makbetee, ka NN rakstaa. Tas nu gan kauns... Godiigi sakot, man NN recenzijas par operu jau...