Cilvēkmīlestības akts

Tikai vēlāk, no Dž.Bredlija monogrāfijas The Czechoslovak Legion in Russia guvis informāciju par čehu leģionu Krievijas pilsoņu karā, izlasījis vairākus pētījumus par kastrātu sektu, ko Krievijā dēvē par skopciem, izpētījis dokumentus par kanibālisma gadījumiem izbēgušo padomju katordznieku vidū, Dž.Mīks sapratis, ka tieši šīs situācijas, turklāt visas trīs kopainā, raksturīgas tikai Sibīrijai un tikai 1919.gadā. Apvienojot šīs zināšanas ar savu pieredzi Krievijā, Dž.Mīks ir uzrakstījis grāmatu, kas patiesi ir stāsts par Krieviju, nevis tikai stāsts par paša autora Krievijas redzējumu.Romānā nav galvenā varoņa - ir cilvēki, kurus Sibīrijas pilsētiņā Jazikā vienuviet saveduši Pilsoņu kara notikumi - čehu leģiona virsnieki un kareivji, kuri ilgojas pēc atgriešanās mājās, savādā kristiešu sekta, kas apvieno gandrīz visus pilsētiņas pamatiedzīvotājus, atraitne Anna Petrovna ar dēlu Aļošu, vienīgo bērnu pilsētā, un noslēpumainais Samarins, kura ierašanās izraisa baisu notikumu virkni.Visās norisēs klātesoša ir vēl kāda persona, ar ko saskaroties mainījusies romāna personāžu dzīve, pieņemot neprātīgas un kroplīgas formas, un šīs pārmaiņas pa dīvainiem ceļiem atvedušas viņus Jazikā. Šī persona ir Ļaunums, kas izliekas par Mīlestību.Uz mazpilsētiņas skatuvesMazā pilsētiņa atgādina askētiski veidotu skatuvi, uz kuras cita pēc citas uznāk un paliek darbojošās personas, un notikumi tās sasien arvien ciešākā konflikta mezglā, ar katru brīdi skaidrāk atklājot katram nodarīto postu. Tāds ir Balašovs, kristiešu sektas garīgais vadītājs, paškastrācijas ceļā dvēseles mieru iemantojušais eņģelis zemes virsū, - kara laikā nokļūšana baismīga asiņaina slaktiņa vidū viņam, dziļi un tīri ticīgam, inteliģentam jaunam huzāram, likusi izšķirties par sevis kastrēšanu kā vienīgo iespēju glābties no pasaules ļaunuma, izmisīgi pieķeroties šai aplamā Bībeles teksta skaidrojumā dzimušai idejai par sava ķermeņa izkropļošanu kā ceļu uz paradīzi zemes virsū. Kastrējamais nazis sāpīgi skāris arī Annu un dēlu Aļošu. Anna, aizrautīga un jutekliska jauna sieviete, dzīves salauzta ierodoties Jazikā, kastrātu sektu, kuras sabiedrībā nokļuvusi, uztver arī kā neiespējamu atraidījumu viņas sievišķībai. Grāmatas autors minētajā intervijā Annu izvirza kā centrālo asi, ap kuru griežas visi romāna notikumi. Savā līdzsvarotā veidā Annu mīl čehu leitnants Mucs, viņas atklātā sievišķība un dēlēna Aļošas paļāvība, šķiet, spētu salauzt un mainīt pat Samarina baisi apņēmīgo un auksti aprēķināto rīcību. Autors līdz ar lasītāju cenšas izprast, kādēļ Anna ir palikusi Jazikas pilsētiņā, kurā viņu nekas īsti nesaista, kur jebkura saskarsme ar citiem izraisa tikai sāpes. Bet, būdama joprojām jauna, sievišķīga, seksuāla, alkstoša pēc miera un harmonijas, viņa ir tik vientuļa, ka vietai, kur atrasties, laikam lielas nozīmes nav. Vienu īsu brīdi Annai šķiet, ka meklētais ir tik tuvu - pamostoties rītā pēc nakts ar Samarinu, viņai uz mirkli šķiet, ka Samarins ārā dārzā spēlējas ar Aļošu, un šī vīzija atklāj, pēc kā viņa tiecas - par spīti visam, būt "daļai no trijiem". Leitnants Mucs viņai piedāvā stabilitāti un mieru, savukārt lielo galējību cilvēki - Samarins un Balašovs, kuri tā vilina Annu, iemieso tās lielās kaislības, kuras saviem vēsturiskajiem uzvaru un arī zaudējumu gājieniem izmantojuši varas alcēji un pasaules pārveidotāji.Īpašs tēls romānā ir čehu leģiona kapteinis Matula, karotājs ar "dvēseles paliekām acīs", kura veidolā ir materializējies karš. Cilvēku jūtas viņam ir svešas un vienaldzīgas, viņš rīkojas, it kā lielu ideju vadīts, kurām pats tic, bet kuras sakņojas Matulas vēlmē saglabāt varu un palikt situācijas noteicējam. Matula iemieso visas karam un varmācībai raksturīgās īpašības: drosmīgs, viltīgs, fascinējošs un negaidīti sentimentāls. Lieliski apzinoties, ka tieši leitnants Mucs ar savu inteliģenci un skaidro saprātu ir viņa nāvīgākais ienaidnieks, un neiedrošinādamies atklāti viņu nogalināt, Matula izmanto viltu, mēģinot panākt, ka Mucu nogalina viņa cīņubiedri. Romāna gaitai sasniedzot kulmināciju, tieši Matula kā balto simboliska palieka ir tas, kura esamība reāli apdraud visus Jazikas iedzīvotājus, provocējot sarkano agresiju. Lieki teikt, ka Matula ir dziļi un necilvēcīgi vientuļš.Vientulība kā aukstumsVientuļi ir visi romāna varoņi - Anna, Matula, Samarins, Balašovs, arī Mucs un pat mazais Aļoša. Brīžiem šī vientulība kļūst tikpat reāli sajūtama kā Sibīrijas aukstums, kā tās dažas krāsas, kas skicē romāna vēstījumu: sniega baltā, dubļu melnā un asins sarkanā. Arvien saglabājas iespaids, ka notikumi ir tikai skarbās skatuves mainīgās dekorācijas, uz kuru fona varoņi paliek savrupi, cieši ieskauti katrs savu iekšējo notikumu un kaislību lokā, katrs ar saviem ievainojumiem un neprātu, pilnīgi vientuļi un bezspēcīgi pret ļaunumu un aukstumu, kurā aplami centušies saskatīt mīlestību.Notikumiem attīstoties arvien dramatiskāk, šķiet, ka ļaunums un vardarbība ir izauguši jau līdz neiespējamiem apmēriem, un tad notiek tas, kas kā ar zobenu pārcērt ļaunuma un neprāta sasietos mezglus, - un uz mirkli galvenie varoņi ir brīvi: tāds žēlastības mirklis piemeklē Balašovu un Samarinu, tas skar visus tieši vai netieši klātesošos. Kas šim žēlastības mirklim sekos, to nezina neviens - priekškars pār Jazikas pilsētiņu krīt, romāns beidzas.