Dejas virs bezizejas. Dzejas izlase

Likās, ka Knuts savulaik bijis pārāk skarbs — tieši pirmās divas Melgalva grāmatas taču bija visforšākās! Taču viņa skatījums ir izrādījies pravietisks, jo pēc jaunības gadu panākumiem īsti pārliecinošs turpinājums Melgalva dzejā tomēr nesekoja.Četras grāmatasTikko izdotajā izlasē apkopoti dzejoļi no visiem četriem Melgalva dzīves laikā izdotajiem krājumiem. Debijai sekoja grāmata Labu vakar! (1984) un biezum biezais Sarmots ugunskurs (1989). Tad sākās laiku maiņas, visvisādas krīzes, un ap 1994.gadu Melgalva dzejošana apsīkst. No agrāk uzrakstītajiem dzejoļiem viņš izveido savu 40.dzimšanas dienas dāvanu — krājumu Mākoņu pasts pienāk vēlu (1997).Ap gadu tūkstošu miju dzejoļu rakstīšana pa druskai atsākas. Šķiet, viens no impulsiem bija Aijas Lāces uzaicinājums dzejniekiem pieminēt 1998.gada nogalē mirušo rakstnieku Anatolu Imermani ar veltījumiem Literatūras Avīzē, un tam atsaucās arī Melgalvs.Šajā laikā viņš cenšas kārtot savu piekto dzejoļu krājumu Pirms laika atsteidzies glābējs, kura lielāko daļu tomēr veidotu 80.gadu dzejoļi (tajos laikos Melgalvs patiešām bija sarakstījis ļoti daudz). Taču dzejas lapas, kas dažbrīd tiek liktas uz istabas grīdas, par krājumu tomēr nepārtop.XXI gadsimta pirmajos gados Melgalva alkoholisms jau ir bezcerīgs un fundamentāls, viņš dzīvo noslēgtībā savā Bulduru dzīvoklī kopā ar tēvu un brāli. Draugi arvien ir laipni gaidīti ciemos, taču nojaušams, ka tādu atlicis pavisam maz. Reiz Melgalvs kādā rūgtuma brīdī apsola uzspridzināt Ministru kabinetu, līdz ar to nokļūdams drošības orgānu uzmanības centrā — formās tērpti jaunekļi brauc pie Melgalva un pratina, ar kādiem līdzekļiem viņš iecerējis sagraut Latvijas valsti. Uz Rīgu Melgalvs aizbrauc retu reizi, uz Rakstnieku savienības pilnsapulcēm, šokēdams visus ar savu izskatu, kurā no jaunatnes iemīļotā dzejnieka vairs nav palicis pāri nekas.Mūžīgais dumpinieksMelgalva pirmā grāmata, domājams, ir viens no vispopulārākajiem latviešu astoņdesmito gadu dzejas krājumiem. Ne tikai pateicoties dzejas jauneklībai, labdabīgajai agresivitātei un žilbinošajām valodas spēlēm, bet, protams, arī Jura Kulakova komponētajām un Pērkona dziedātajām dziesmām.Diez vai kāds mūsdienās spēs izlasīt frāzes "Pie baltas lapas apsēžos", "ak vai cik stulbi nosist gulbi", "Labu vakar kaut vai pakar", "Mans brālis. Kaut kur tālu, tālu", "Kas meitiņu baltu dara, ja ne krāna ūdentiņš", uzreiz nesadzirdēdams populāro dziesmu melodijas. Dziesmas ar Melgalva tekstiem nav pazudušas no aprites arī šodien — tautas sapulcē Doma laukumā Pērkons dzied par krauklīti, savukārt Aina Poiša šovā Dziedi ar zvaigzni nikni daino par gulbja sišanu.Šķiet, Melgalva tekstiem piemīt latviešu dziesmu mīļotājiem tik svarīgā kvalitāte — kalpot par matricām, kurās katrs spēj ietulkot tādu saturu, kāds tobrīd aktuāls. Protests, dumpis, rūgta ironija — tās ir mūžīgas vērtības un droši vien būs klātesošas vienmēr, gan tautas sapulcēs, gan radošās jaunatnes paģiru rītos.Un blakus dumpiniekam atrodas lirisks, kaunīgs jauneklis, kas dzejoļos bikli lūdz pēc mīlestības: "Mazs nomirušu mīlestību lietus./Līdz ādai izmircis, es tomēr gaidu klusi./Vai tiešām dzīvas vairs nevienas nav?/Nav tomēr manī it neviena nomirusi" (67.lpp).Deviņdesmito gadu dzejā sākotnējo artistiskumu un dumpīgumu nomainījusi rezignācija un pesimisms. "Dzimtene, es Tevi mīlu/tā kā piespļaudītu aku,/kurai atkal jābūt tīrai./Kā to panākt... nepasaku" (134.lpp), tā Melgalvs bēdīgi saka.Folkloras frīstailsUn vēl viena Melgalva dzejas kvalitāte ir spēja radīt folkloras un mūsdienu saspēlē balstītus tekstus, kurā valoda pludo šļākdamās, valdzinādama ar spēles prieku un azartu. Labs paraugs šādiem tekstiem ir krājumā Labu vakar! ievietotais: "Kāpēc veca, šķība čība uzbāzta uz sētas staba? Lai jums laba veselība un vēl daudz kā visa laba — dienā nakts un naktī diena, pienā blakts un šķirbā siena; kūtī suns un būdā aita, un lai nav, kas priekus skaita.." (53.lpp). Šādus tekstus lasot, viegli atcerēties dzirdēto nostāstu par Melgalvu, kurš visu Jāņu nakti sēdējis ar suitu sievām pie ugunskura un absolūtā frīstailā viņas apdziedājis.Mūsdienās folklorā sakņota valodas uztvere laikam vairs neskaitās stilīga. Daudz aizraujošāk taču ir runāt angliski un būt cool, nevis iztaisīties par lielu tautasdziesmu zinātāju. Tāpēc būs interesanti redzēt, kā mūsdienu lasītājs novērtēs Melgalva tekstus — vai kādam būs vajadzīgi viņa saujā nestās dvēselītes tēli, vai arī tiem vieta vien muzejos, atmiņās par 80.gadu folkloras kustību un stagnācijas laika bezcerību? Cerams, ka novērtēs gan — mūsdienu latviešu reperiem būtu ļoti daudz, ko pamācīties no Melgalva.