Dienas un nedienas Latgalē

Pēc kartes un pēc atmiņas nojautām, kur tas varētu būt, bet nekādas norādes nebija. Kad vienreiz pabraucām labu gabalu uz priekšu, otrreiz skatījāmies ļoti uzmanīgi un uzminējām, ka norāde uz mašīnu stāvvietu varētu aplinkus veidā nozīmēt norādi uz ezeru. Tā arī bija. Ja būtu tikai viens šis piemērs, varētu domāt, ka tas ietilpst Velnezera "leģendā" - tūristam jāmaldās, velns viņu vadā, kamēr cilvēks atrod pareizo ceļu. Daugavpils rajona Grāveru pagastā ir Kudiņu upurakmens, uz kuru nebija ne mazāko norāžu. Tādu nebija arī pie paša akmens. Svētdienā, nebūt ne vēlā vakara stundā, ar cerībām traucāmies uz Preiļu Tūrisma informācijas centru (TIC), lai iegūtu papildu informāciju. Kas to deva! Izrādījās, ka tieši sestdienās un svētdienās TIC (tic vai netic!) ir brīvdienas. Blakus TIC bija bibliotēka, kurā darbiniece ļoti laipni izstāstīja visu, kas mums interesēja, un pat uzdāvināja Preiļu rajona un pilsētas tūrisma informācijas bukletiņus. Nezinu, vai daļu no savas algas TIC darbinieki pārskaita bibliotekāriem, bet bibliotēka patiešām veic daļu funkciju, kas būtu jāveic TIC un kas lepni sarakstītas bukletā. Nav tā, ka nekur nebūtu izliktas norādes un ka tūristam Latgalē būtu jārīkojas kā pasakā: "Nu gājis, gājis - pats nezinājis kur, un meklējis, pats nezinājis ko. Te vēlā vakarā ieraudzījis…" Skaidras un nepārprotamas ir norādes pie Latgales podniekiem, uz etnogrāfisko muzeju Andrupenes lauku sēta u.c. vietām. Tomēr ik pa laikam radās sajūta, ka tūrisms un tūristi tiek uztverti kā traucēklis. Par ceļu stāvokli Latgalē būtu atsevišķs stāsts sadaļā Drāma. Ja uz Latvijas lielāko - Nīcgales - akmeni ved tik trepjains un izdangāts ceļš, ko runāt par ceļiem pie mazākiem akmeņiem u.c. tūrisma objektiem. Kādi ceļi, ceļu rādītāji, tūrisma informācijas centri, aptuveni tāds pats stāvoklis arī ar tūrisma literatūru par Latgali. Ļoti labi, ka ir plāni bukletiņi, bet ar tiem par maz, lai varētu tūristus piesaistīt nopietnāk. Pirms pāris gadiem iznākusi grāmata par Latgales kulināro mantojumu, bet nevienā vietā to nedabūjām nopirkt. Protams, ir svarīgi, ka tūrists var klātienē piedalīties maizes cepšanā (Aglonas maizes muzejs) vai nobaudīt latgaliešu ēdienus, dzērienus Andrupenes lauku sētā vai Aulejas pagasta atpūtas bāzē Lejasmalas, bet tikpat svarīgi ir piedāvāt iespēju iegādāties literatūru par to visu. Cik nopietni par to tiek domāts, netieši liecina atpūtas centru un kafejnīcu Latgalei "piesaistošie" nosaukumi: Antaris, City center, Alta M, Ilta-D, Garden u.c. Viesnīcā ar skaisto vietas nosaukumu Piedruja neviens jums neatbildēs latviski. Varbūt tie ir jauki cilvēki, bet vai tiešām viesnīcas darbiniekiem nepieciešamajā iemaņu klāstā neietilpst latviešu valodas prasme vismaz elementārākajā saziņas līmenī? Ir, protams, arī patīkami izņēmumi, kā jau pieminētās Lejasmalas, Aglonas maizes muzejs, zemnieku saimniecība Kurmīši, Arendoles muiža u.c., kur domāts par novadam, vietai savdabīgo. Rakstu ne tādēļ, lai kāds "pieņemtu mērus" un sodītu (kaut dažviet derētu arī tas!), bet lai Latgale ar skaistajām tradīcijām prastu par tām pastāstīt un uz tām norādīt. Lai tūristiem no citiem Latvijas novadiem un citām valstīm gribētos uz Latgali atbraukt vēlreiz.