Disidenta nāve

.. - lai nu piedod man abas puses: gandrīz uzrakstīju "mafijas grupējumu" - un gāja bojā. Tīri labs sižets kārtējam Holivudas blokbāsteram, ko? Ļaudis runā, tādu jau uzņemot. Vismaz scenāriju tapinot. Vienīgi filmēšanas laukums būtu ne gluži Sanseta bulvāra un kādas tur ielas stūris Holivudā vai Losandželosā un mūsu priekšā ne gluži kinozvaigznes - šeit ir reāla Maskava, reāla Čečenija, reāla Londona, reāli cilvēki, ar kuriem pat gadījies tikties un sarunāties. Šeit tas pats puisis, kuru pirms desmit gadiem pirmo reizi ieraudzīju tajā pašā slavenajā preses konferencē aģentūrā Interfaks, kur viņš stāstīja, kā viens augsts Lubjankas ierēdnis centies viņu pierunāt nogalināt Borisu Berezovski...Skrūvīte mehānismāAr to arī viss sākās... Tomēr Marinas Ļitviņenko un Aleksa Goldfarba grāmata nav par to. Tā nav arī par Berezovski vai Putinu, lai arī viņi grāmatas lappusēs parādās gandrīz biežāk par galveno varoni. Disidenta nāve, kas nu jau izdota turpat vai visās Eiropas valodās, arī latviski, pirmajā acu uzmetienā ir nedaudz juceklīgs vēstījums par pēdējo 15 gadu Krievijas vēstures notikumiem, kuru virpulī dīvainā, šķietami neiespējamā veidā ierauts šis cilvēks. Lasot grāmatu, ir ļoti grūti atbrīvoties no notiekošā nerealitātes sajūtas. "Nē, tas nevar būt, kas tāds taču nav iespējams... nu, gluži vienkārši nav iespējams..." Paradokss slēpjas apstāklī, ka tas viss tomēr ir patiesība. Viss notika tieši tā vai gandrīz tā... Gandrīz, tāpēc ka... Bet par to nedaudz vēlāk. Krievijas pēdējā pusotra gadu desmita vēsturē ir ļoti daudz kā neloģiska, kas nepakļaujas shematiskai analīzei. Un kā gan? Kāda gan būtu nozīme ne ar ko īsti neievērojamam izbijušam KGB virsniekam, teiksim, kapteinim vai majoram, kura dienesta pakāpe un amats ne tuvu nav saistīts ar lielo politiku, kura pienākumus diktē priekšniecība. Viņš ir tikai skrūvīte milzu mehānismā, no viņa it kā nekas nav atkarīgs. Bet palaikam gadās, ka viena skrūvīte aizlaiž pa pieskari visu sistēmu. Salūst tikai viena niecīga detaļa, un varenais Boeing–747 burtiski aiziet pa gaisu...Nav bijušo čekistu?"Nav bijušo čekistu" - šī frāze grāmatā izskan ne reizi vien - attiecībā uz Vladimiru Putinu. Aleksandrs pierādīja, ka ir gan, jo tieši tāds bija viņš - bijušais čekists, kurš kādā, iespējams, visneapzinātākajā brīdī pēkšņi aptvēra, ka tam, par ko viņš domājis jaunībā, izvēloties šo dienestu, nav vispār nekā kopīga ar to, ar ko viņa "kantoris" nodarbojas. "Ir tāda profesija - dzimtenes sargs..." Neticu un nekad nenoticēšu, ka visi par čekistiem kļuva tikai karjeras dēļ. Ja ir valsts, ir specdienesti. Un, ja ir specdienesti, kādam tajos jāstrādā. Jautājums vien par to - kā dēļ? Vai gan valsts kārtības aizsardzība būtu tas pats, kas noziedzīgo grupējumu īpašumu pārdale? Vai valsts kārtības aizsardzība būtu ietekmīga mafiozo noslaktēšana, lai viņa salaupītais brīnumaini nokļūtu tava priekšnieka privātajā kontā? Vai valsts kārtības aizsardzība paredzētu apgādāt ar ieročiem teroristus, ar kuriem pēcāk būs jākaro turpat vai pašā galvaspilsētas centrā?"Atturies no liekiem jautājumiem, mazāk zināsi, labāk gulēsi." Aleksandrs pārāk neapdomīgi bija palaidis gar ausīm šo seno gudrību. Viņš uzdeva jautājumus. Visbiežāk - pats sev, un, atbildes atradušu, viņu pārņēma šausmas. Tā čekists kļuva par disidentu, un sākās viņa dzīves otrais cēliens - bēgšana. Bēgšana no sistēmas, kurā nu bija vīlies un kura ij nedomāja laist viņu vaļā līdz pēdējam elpas vilcienam. Jā, šādi raugoties, bijušo čekistu patiesi nav. Velns! Atkal Holivuda. Nu gluži vai Borna ultimāts...Grāmatā daudz citēts. Restaurētas šo notikumu tiešo dalībnieku sarunas. Sarunājas Putins ar Berezovski (vai Berezovskis ar Putinu), Aleksandrs sarunājas ar draugiem, kolēģiem, vecākiem un, protams, ar sievu Marinu, kura diez vai tobrīd aizdomājās, kāds neapskaužams liktenis viņu gaida, apprecoties ar daudzsološu specdienesta virsnieku. Sarunas ir interesantas pašas par sevi, pat ja tās nesaistītu ar šo skumjo stāstu. Te es domāju sarunas, kuras risina tie, kuri 1999.-2000.gada mijā pavērsa Krievijas vēsturi turp, kurp tā virzās pēdējos astoņus gadus. Šīs vēstures centrālais notikums ir karš Čečenijā, un ne tikai tāpēc, ka Aleksandrs pats šai karā piedalījās, veicot Čečenijā "specuzdevumus". Bez Čečenijas mūslaiku Krievija nebūtu tāda, kāda tā diemžēl ir. Grāmatas autori par to ir pārliecināti.Divas versijasGrāmatā ir arī dažas visai mulsinošas epizodes, saistītas tieši ar Čečeniju, kas agrāk atklātībā nav parādījušās. Katrā ziņā neviens no šo notikumu dalībniekiem agrāk ko tādu nav stāstījis. Berezovskis apgalvo, ka Putins, tolaik vēl Krievijas Federālā drošības dienesta direktors, esot zinājis par gaidāmo iebrukumu Dagestānā, to pašu, kas kalpoja par otrā Čečenijas kara iemeslu. Pati šī epizode ir pat daudz svarīgāka par ne reizi vien citētajiem vārdiem, kurus it kā Putins teicis Berezovskim tā paša 1999.gada vasarā: "Es negribu būt Krievijas prezidents, es gribu būt Berezovskis." Rodas jautājums: vai gan var ticēt šiem slavenākā Krievijas oligarha (nu gan jau bijušā, protams) vārdiem, jo vairāk tāpēc, ka agrāk viņš par šie notikumiem stāstījis mazliet citādi? Tomēr, ja tā ir patiesība, arī māju spridzināšana Maskavā 1999.gada septembrī būs bijis ne gluži čečenu teroristu veikums... Tā arī lēnītēm sāc ticēt sazvērestības teorijai.Autori gan par to nešaubās. "Kantora", kā viņi sauc iestādi, no kuras nācis gan Ļitviņenko, gan Putins, pēdas viņi saredz visur. Te nu i zinošs, i nezinošs lasītājs iesauksies: paranoja! Bet autori, šķiet, to labi apzinās. Viņi mierīgi ļauj lasītājam izvēlēties starp divām versijām. 1. Ļitviņenko slepkavība ir Kremļa vadītu Krievijas specdienestu roku darbs. 2. Slepkavība ir Londonas emigrantu (lasi Berezovska) provokācija. Viss atkarīgs no tā, par kuru versiju lasītāju pārliecinās paša vēsturiskā atmiņa. Mūsu kopīgajā vēsturiskajā atmiņā ir papilnam represiju, deportāciju, trakomāju, provokāciju un nebūt ne tik senu notikumu - kaut vai 1991.gada augusta pučs, ko arī rīkoja KGB vadoņi. Grāmatas pēdējā nodaļa ir pati baigākā - pat ļoti detalizēti aprakstītas Ļitviņenko pēdējās dienas Londonas hospitālī, kad neviens - ne viņš, ne ārsti - netika gudri, no kā viņš mirst. Gluži parasts cilvēks, kurš liktenīgu sakritību dēļ nokļuvis uz ugunslīnijas, kur rēķinus kārtoja pasaules varenie. Un tas nav Holivudas blokbāsters. Tā ir realitāte. Viss pārējais - Putins, Berezovskis, Lugovojs, polonijs, pretīgo melu jūra, kas sakulta ap šo lietu, - ir tikai detaļas, kas lietas būtību nemaina. Bija cilvēks, nav vairs cilvēka. "Nav cilvēka, nav problēmas," senlaikos mēdza teikt iestādē, kurā strādāja Ļitviņenko.