Dod upuri!

Spīlbergs mīl zaļos cilvēciņus. Vēl trakāk, liekas, ka viņš tiem tic. Arī es neesmu kvēls evolūcijas teorijas piekritējs, un man ir vieglāk dzīvot ar sapni par Šambalu jeb kādreiz varbūt sasniedzamo privāto apskaidroto prātu (esmu bijis dievišķā miera un enerģijas nostūrī Altajā) un pieņemt kreacionismu — pasaules un visu dzīvo un nedzīvo radību dievišķo izcelsmi. Ne tāpēc, ka naivi ticētu Svētajam garam, lai kādā fiziskā santaklausa vai bārdainā baltā tētiņa veidolā viņš mums netiktu zīmēts. Bet gan tāpēc, ka Tas, kurš radīja visu šo, ko saucam par zemi un civilizāciju, ir bijis nežēlīgi racionāls. Lai jau būtu, kā piedāvā Lūkass ar Spīlbergu — ka mēs esam vien izmēģinājumu poligons zaļām plikunlielgalvainām ģindeņveida būtnēm, kuru acīs mirdz absolūtās zināšanas — nu, tak jau par Visu! Tieši šo dāvanu (zināšanas) Viņi, zaļie, mums nodod, gluži kā Bils un Melinda Geitsi datorus Latvijas bibliotēkās, par baltu velti. Lūk, arī filmas "mesidžs" — tīņi to atkož itin labi. Bet ir vēl kāds paradoksāls vēstījums, par kuru liek aizdomāties šī kinoatrakcija. Lai iegūtu absolūtu (varu, zināšanas, mīlestību), kaut kas ir jāziedo un jāupurē. Lai arī filmā tas ir smieklīgi spīdīgais galvaskauss, kurš turklāt bīstami atgādina reālu skandalozu artefaktu — Demjena Hirsta briljantiem rotāto miroņgalvu, tā saucamo mākslas darbu. Taču — kur miroņgalvas, tur tuvumā blandās nāve. Bet kases grāvējā, bez aizliegumiem to apmeklēt maziem bērniem, nedrīkst būt asinis un nāves — līdz ar to Indiana Džonsā, neraugoties uz nemitīgu masveida šaušanu/sišanu, asinis vispār nemana un filmas vienīgais fiziskās vardarbības upuris izrādās pat ne cilvēku, bet kara skudru pievarētais krievs, kuru tās fiksi ievelk savā aliņā un laikam jau patriotiskā baudā apēd. Toties, uzmanību, filmas sakrālais upuris ir sieviete — krievu kāgēbešņica Špaļko, kuru Keitas Blānšetas izskatā uzreiz kā ukrainieti (uzvārds taču!) atšifrē Harisona Forda Indijs. Paša Staļina lutinātās dāmas "ar sunīti" (ar zobenu — iepret Indianas pletnei: par Spīlberga erotiskajiem šifriem filmā var ķiķināt bez gala) ambīcijas plešas tālāk par pasaules iekarošanu — viņa, būdama paranormālo un ezotēro zinātņu doktore, alkst kundzību Visumā! Par to šī tiek sodīta — "zaļie cilvēciņi" dziļi ieskatās viņas acīs un sniedz tai kārotās "zināšanas par visu" — sadedzina nabaga profesori, paņem sev līdzi astrālī. Šai filmas fināla –— izšķirošās cīņas epizodei, spriežot pēc muzikālās pompozitātes un inscenējuma triku vēriena, paredzēta jēgas centra vieta. Lūk, jums pierādījums — obligātā upura prasība! Mums, uz Zemes mītošajiem, par visu vajag un nākas samaksāt, un nevis šādu tādu simbolisku, bet visaugstāko — dzīvības cenu. Ironiskā Spīlberga provokācija slēpjas apstāklī, ka krievu/ukraiņu drošības dienestu sieviete ir Galvenais Upuris — tieši tāpat kā Jēzus, kurš arī sapņoja iemantot visas zināšanas par cilvēci caur savu ciešanu pieredzi. Ak, Spīlbergs, kā teiktu Puškins, ah ti sukin sin! Taču atcerējos, par ko bija viņa nopietnā filma Minhene, un par ko ebreju kopiena vainoja režisoru "nācijas ideālu nodevībā". Par to pašu: par Augstākā Prāta nežēlīgajām alkām pēc upura, kurš nešķiro ļaudis tautās un valstis politiskajos režīmos.