Dzeja

Uz zemes nav vietu bez rētu. Iestāšos ar sevi saderībā Uz mūžīgiem laikiem. Uz tā akmens es vēlreiz zvērēšu Atpūsties pati savā spēkā. * Pirkstgali ir tikai zonas, caur kuriem pastāvīgi saskaras straumes, ābeļziedi. Ādams gandrīz bijīgs sievas gurnam pieskaras: mana Ieva, sapinusies minējumos, dīvaini nepievilcīga, tagad kaut kur nebeidzami ķīvējas, aizspurdz putneļi, zaros mana Ieva, zvārgulīšiem piesegusies... Mazi vērojumi * Sveces uz altāra Siltākas kā citur. * Balzamu izgudrojuši Viedie vientuļnieki. Pārējie vientuļie dzer. * Mūsu sarunu melnās vagas Atstāj smaržu. Bet ne vairs auglīgu. * Uz salvetītēm Skūpstu pēdas (laikam neatdoto). * Uz sadrupušiem mūriem Ugunspuķes aug — Cilvēki mīlējuši. * Diena savādāka — Sieviete virs acs kaktiņa Smalku līniju ievilkusi. * Gultā kaķis. Nogulēta roka. Savējā. * Divas kaijas uz viena akmens Mierīgā ūdens spogulī Putns ar savu ēnu (Šī diena mums abiem). Mātes Mēs esam tik maigas, Cik maigas ir mūsu rokas Pār mūsu bērniem. * Sagriežu pildspalvu Tā, ka tās kauliņi noknakšķ. Kādu brīdi Abas klusēsim. * Nīstu laiku, Kad saule mirst uz kokiem, Mūsu rokas Tukšas īsziņas tumsā, Nesavienojas * Atcerēties vārdu "mīlu" Ar izskaņu bezgalīgo, Sieviešu ieplestās acīs, Kas vakara stundās ekrānā raugās, Tas ir, uz ceļu, Pa kuru viņš nāks. Smaržot kā zemei pēc sniega, Pēc atlauztiem kodiem. Atļaujas gaisā ir Putna brīnišķīgais plīvojums Šurp un projām. * Pēkšņi visu viegli pamest, Pēkšņi izrādās, ka važu vispār nav, Tikai mīkstas, pielijušas sūnas, Zemes smarža, kurā iegremdēties. Acīm apslēpts raksts, Dzīves sajūtamība pie robežas. Pēkšņi nekā smaga nav, Kā gulbji ūdeņos iet baltas atmiņas.