Oda dzīves pabērniem
Šī ir oda tiem,
kuri nespēdami izciest lomkas tomēr aizvilkušies uz Maskavas forštati un tur kādā sānu ieliņā pāris stundas vēlāk tikuši sastinguši sniegā atrasti, miruši pārdozēšanās nāvē;
kuri nekad neatraduši miera oāzi dzīves bezjēdzības vētrainajos ūdeņos un tāpēc, nespēdami samierināties ar nesamierināmo, pārgriezuši vēnas vecāku dzīvokļa vannā vai pakārušies mīļotā cilvēka guļamistabā;
kuri nabadzībā dzimuši un dzīvojuši, meklēdami kapeikas uz ielām, ubagodami grašus no garāmgājējiem, zaguši maizi veikalā un pārdevuši savus ķermeņus kādam biznesmenim, lai varētu vismaz vienu vakaru nedzīvot badā;
kuri piedzimuši nepareizā pasaules daļā un tāpēc tikuši spiesti izjust rietumu kapitālisma aizmuguri, katru dienu redzēdami, kā draugi un radinieki mirst slimībās, kuras citās pasaules daļās izārstē ar parastu antibiotiku;
kuri būdami bērni, mīļi un dzīvespriecīgi un labsirdīgi, sāpīgā nāvē aizgājuši aizsaulē pēc kādas nejauši uz viņu mājas uzmestas bumbas vai kāda netīšām nepareizi raidīta šāviena, kurš viņu iekšas sadragāja gabaliņos;
kuri nevainību zaudējuši brutāla izvarotāja rokās un tikuši nosodīti dzīvot murgainā psihofarmakas un mierinošu zāļu pasaulē, kamēr noziedznieks pāris gadus vēlāk kā brīvs cilvēks atkal smaidīdams staigāja pa pilsētas ielām;
kuri nesavtīgi un pašaizliedzīgi mīlējuši līdz ārprātam, tikuši pievilti, atkal mīlējuši tik pat nesavtīgi un pašaizliedzīgi, atkal tikuši pamesti, līdz vienu dienu sirds vairs neizturēja, aptumšojās un pārvērta mīlošu radījumu sarūgtinātā ciniķī;
kuri piedzimuši gudri, bet nevarējuši atrast savu rožu dārzu šajā pasaulē, jo visas puķes jau sen nokaltušas starojošā idiotisma saulē un tāpēc meklē mierinājumu, remdinājumu un sabiedrību pudelē šņabja;
kuri veltījuši visu savu laiku radošai darbībai, kuri caur mākslu mēģinājuši pasauli aprakstīt un uzlabot, kuri pūlējušies citos pamodināt domu, bet kuri tikuši izsmieti, pārprasti, nesaprasti, neatzīti un izstumti;
kuri izvēlējušies dzīvi bohēmā, visu laiku būdami svētā pārliecībā, ka meistarību nevar nodzert, bet kuri vienu dienu pamodušies slimnīcas reanimācijas nodaļā ar neatgriezeniskām smadzeņu traumām, savu meistarību nodzēruši.
Šī ir oda tiem, kurus smej; kurus neciena; kurus nicina; kurus apspiež; kurus nolādē; kurus necieš; kurus atgrūž; kurus moka; kurus nepieņem; kurus nievā un nīst.
Šī ir oda tiem, kurus es saucu par savējiem.
Gaišredzība
Plakstiņu augšāmcelšanās. Tu atver acis. Lēnām. Tu skaties. Un redzi. Redzi tik daudz. Tu mēģini aizvērt acis. Jo pārāk daudz redzi. Bet tu nevari. Acis neveras ciet. Paliek vaļā. Spiež tev skatīties. Redzēt. Redzēt pārāk daudz. Tu redzi sevi, sēdēdams krogā pilnīgi pārlējies. Tu redzi sevi kā bērnu, kad tu priecīgs un bezrūpīgs joņoji pa kādu vasarīgu lauku pļavu. Tu redzi sevi izstreipuļojot no kazino ar biezu naudas žulksni žaketes iekškabatā. Tu redzi sevi smaidošu, saņemot mīļu vārdu pārpildītu īsziņu. Tu redzi sevi kādā aizdomīgā dzīvokļa tusiņā, iešņaucot kokaīnu mēģinādams aizmirst dzīvi šo. Tu redzi sevi laimīgu, pēc smagas darba dienas atpūšoties pie televizora. Tu redzi sevi kaujoties ar kaut kādu nevainīgu cilvēku, kurš nejauši gadījās tev ceļā kādā agresijas brīdī. Tu redzi sevi kā pusaudzi, ilūziju pilnu, dzīvespriecīgu un nākotni gaidošu. Tu redzi kādu meiteni, kuru reiz sensenos laikos mīlēji un kura mīlēja tevi. Tu redzi kādu mauku, pie kuras tu sadzēries izmisumā aizgāji. Tu redzi vecāku lepnumu, kad viņu mīļais lolojums pārnāca mājās ar spīdošu liecību. Tu redzi vecmāmiņas žēlastības pilnās acis, kad tu ģimenes saietā pārdzēries sāki klaigāt. Tu redzi sevi smiedamies kopā ar draugiem, krodziņā greznos nākotnes plānus kaļot. Tu redzi savus labākos draugus, kuri vienu dienu vairs tiešām neizturēja un pagrieza tev muguru. Tu redzi savu priekšnieku, kurš labprātīgi piekrita paaugstināt tavu algu tavas lielās atdeves dēļ. Tu redzi savu personālas daļas vadītāju, kurš paziņoja par tavu atlaišanu pienākumu nepildīšanas dēļ.Plakstiņi neveras ciet. Tu mokies. Pūlies. Dari visu. Tikai pamosties. Viss. Vairāk tu negribi. Tikai pamosties. Bet tu nevari. Esi paralizēts. Esi spiests skatīties. Vērot. Redzēt. Redzēt pārāk daudz. Tu redzi, kā lieliskais potenciāls noslīkst alkohola ezeriņā. Tu redzi visu, ko esi palaidis garām. Tu redzi visus, kurus tu esi pievīlis. Tu redzi, kā citi cilvēki par tavu aiziešanu neceļos nobirdina kādu asaru. Tu redzi savu māti izmisīgi raudot. Tu redzi visas sāpes un bēdas, kuras tu caur savu esamību izraisīji. Tu redzi tumsu un izmisumu. Tu redzi.Tu redzi savu dzīvi.Tu beidzot saproti, ka tava mukšana un dzīvošana sapnī bija tikai aizsargmehānisms, kurš ļāva tev uzvesties pēc riebekļa, laist pa kreisi, apšmaukt draugus, pārdzerties, pievilt, kauties, narkoties, nestrādāt un citus nievāt.Tu beidzot saproti, ka tas nebija sapnis. Tā bija tava dzīve.Tu pirmo reizi mūžā saredzi, ka tev bija visas dotības un iespējas, tu saredzi, ka tu biji saņēmis vislielāko dāvanu, kuru vien varēji saņemt, bet, stūrgalvīgs būdams, kaut kādas izdomātas brīvdomības vārdā, tu to dāvanu saņurcīji un izsviedi miskastē kā lieku iepakojuma papīru.Tu savā nāves mirklī esi pat nelaimīgāks, nekā tu biji dzīvē.Plakstiņi aizveras.
Veltījums Dzintrai Kohvai
Mūsdienu nesvētīgā trīsvienība. Ir vainīga pie visa.
Televīzija.
Internets.
Situācija valstī.
Ja tevi sit, tad vainīgs nav sitējs. Pie vainas ir Domburšovs.
Ja tevi sper, tad vainīgs nav spērējs. Pie vainas ir Diena.
Ja tevi nievā, tad vainīgs nav nievātājs. Pie vainas ir Godmanis.
Cieņa? Kam tā ir vajadzīga, kad var iepirkties Rimi veikalā, potēt dvēseli ar televizora piedāvātajām izklaidēm un pēc tam aizvērt actiņas un smaidīt?
Godprātība? Kam tā ir vajadzīga, kad var šausmināties par pornosaitu perverso saturu un vainas akmenim savvaļā ļaut ripot pa informācijas lielceļu?
Atbildības sajūta? Kam tā ir vajadzīga, kad var sekot pašas tautas ievēlēto pārstāvju piemēram, skaļāk pabrēkt un kāda cita virzienā rādīt ar pirkstu?
Un tajos vājuma brīžos, kad tumšas pārdomas sāk uzmākties...
Vai tiešām man ir jāturpina izplatīt mūsdienu sačakarētās vērtības?
Vai tiešām man ir jābūt riebeklim tikai tāpēc, ka citi tādi ir?
Vai tiešām es pats neko nevaru darīt lietas labā?
...vajag tikai atcerēties, ka:
Mūsdienu nesvētīgā trīsvienība. Ir vainīga pie visa.
Televīzija.
Internets.
Situācija valstī.
***
Man ir 24 gadi, esmu dzimis un uzaudzis Zviedrijā, kur strādāju par sekretāru Latvijas vēstniecībā. Stokholmas universitātē mācos latviešu valodu un rakstu bakalaura darbu par retoriku laikraksta Cīņa ievadrakstos. Attiecībā uz vaļaspriekiem — pirmo vietu ieņem rakstīšana. Rakstu prozu un dzeju — gan latviski, gan zviedriski. Šajās valodās uzturu arī blogus, kurus katru dienu mēģinu papildināt. Ar rakstīšanu tā nopietnāk nodarbojos kādus divus gadus. Inspirāciju saviem tekstiem parasti smeļu iz mūsdienu sabiedrības, savas dzīves un citu dzīvēm.