Grāmata lielākoties bija veltīta Eiropas lielvarām un to pagrimumam XX gadsimta sākumā. Viņš rakstīja, ka Eiropai potenciāli varētu būt nozīme globālajā politikā, bet tikai kā vienotam veselumam. Tomēr Kenedijs izteicās diezgan skeptiski par eiropiešu spēju vienoties un sastrādāties.
Kopš 1987.gada daudz kas ir mainījies. Ne tikai PSRS ir sabrukusi, turklāt bez lielvaru kara, bet arī Ķīnas kā lielvalsts potenciāls šobrīd ir acīmredzams, kāds tas vēl nebija 1987.gadā (piemēram, Ķīnas maniakālais importa un eksporta pieaugums sākas drīzāk ap 90.gadu). Kad Kenedijs rakstīja, nebija vēl Eiropas Savienības (1993), Eiropas Kopienā bija tikai 12 valstis tagadējo 27 vietā un eiro vēl nebija ieviests (1999—2002).
Pekinas olimpiskās spēles daudziem izraisa visai pretrunīgas emocijas. No vienas puses, Ķīna šos svētkus ir pelnījusi — tā patiešām ir apbrīnojama civilizācija, tā ir valsts, kas pēdējos divdesmit gados ir sasniegusi neparasti daudz, visi, kas tur pabijuši, pirmām kārtām stāsta par apbrīnojamo dinamismu, kas jūtams tās metropolēs. No otras puses, ir tibetieši, bet arī uiguri, kuri, protams, rietumniekus mazāk interesē, jo ir musulmaņi (cik daudzi no tiem, kas zina dalailamu, ir dzirdējuši par Isu Alpteginu?), un ir arī mongoļi un citas Ķīnas minoritātes, kurām latvieši savas vēsturiskās pieredzes dēļ varētu just līdzi. Tikpat skaidri ir iemesli, kāpēc šī olimpiāde netiek boikotēta. Stabila un atvērta Ķīna visiem ir vajadzīga, reti kurš rietumnieks varētu gribēt, lai Ķīna sabrūk pat tik mierīgā ceļā, kā sabruka Padomju Savienība. Ķīnas varenība mums rada problēmas, bet arī daudz devusi, un tās klātbūtni ir viegli pamanīt bezgala daudzās sadzīves, biznesa un citās sfērās. Ķīnu mēs esam pamanījuši un ar bailēm vai sajūsmu novērtējam to.
Tomēr ne visas lielvaras ir pienācīgi novērtētas. Amerikāņu žurnālists T.R.Rīds grāmatā Eiropas Savienotās Valstis brīnījās, kā viņa tautieši nav pamanījuši, cik liela ietekme uz ASV politiku un ekonomiku ir institūcijām, kas pēdējos piecdesmit gados ir pamazām izveidojušās vēl nesen tik vājajā un sadrumstalotajā kontinentā. Un man gribas viņam piekrist — arī mēs paši drīzāk novērtējam Ķīnu nekā to ekonomisko, politisko, kultūrpolitisko, sociālo, juridisko eksperimentu, kurā piedalāmies. Mēs rakstām par to, ka "rietumnieki ļoti alojas, iedomājoties, ka smaguma centrs atrodas viņu pusē" (Diena 31.VII 2008.), bet reti aizdomājamies par to, ka, piemēram, Eiropa, kopā ņemot, ir ekonomiski, militāri, politiski "ārkārtīgi ietekmīga", teiksim diplomātiski (no datu salīdzinājuma šobrīd atturēšos).
Tikai viens piemērs. Lai gan visi apgalvo, ka olimpiādē galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt, tomēr medaļu skaitīšana vismaz tām valstīm, kurām ir, ar ko sevi salīdzināt, galu galā izrādās diezgan svarīga. Ja kādreiz tika salidzinātas amerikāņu un padomju sportistu uzvaras, tad tagad tiek rēķināts amerikāņu un ķīniešu iegūto medaļu skaits. Neviens nerēķina ES sportistu medaļas. Tam, protams, ir iemesls. Atēnu olimpiādē ASV ieguva 36 zelta medaļas, Ķīnai tika 32, Krievijai — 27, Eiropas Savienībai — septiņdesmit deviņas.