Ešafots

s. kultūrtautu apziņas un pašapziņas. Taču mūsu traģiskā nelaime ir nemitīgā atrašanās atkarībā no kādiem citiem. Jezga ap slepenu organizāciju slepenām izdarībām vērotājam, kam nav "pielaides valsts noslēpumam", izskatās pēc ambiciozu vīriešu ķēmošanās "par nodokļu maksātāju naudu". Vai varbūt pēc izmisīgiem ārvalstu rezidentu un vietējās piektās kolonnas mēģinājumiem stutēt vienu, viņuprāt, vienīgo un patieso importētas "demokrātijas" modeli. Līdzīgā kārtā te importēts viss, sākot ar ordeņvalsti, reformāciju un Dziesmu svētku tradīciju, beidzot ar nacismu, staļinismu un sociālismu ar cilvēcisku seju. Allaž imports dramatiski pārsniedzis eksportu, krīze un inflācija, kas sākusies līdz ar latviešu kā etniskas kopības tapšanu, nekad nav beigusies.Retas ir balsis, kas iedrošinājušās neaizsmakt un nedīkt līdzi skaļākajiem vai acumirkļa modē esošajiem šajā vispārējas krīzes un nesamērojami spēcīgo kungu klātbūtnes atmosfērā. Reti ir latvieši, kas atklāti pasaka: "Ko gribēšu, to darīšu, kā man patiks, tā runāšu un rakstīšu." Andris Grūtups, lai ko par viņu spriestu, lai kā vērtētu viņa profesionālo vai literāro darbošanos, ir viens no tādiem retajiem. Viņa jaunākajā grāmatā Ešafots, izmantojot plašu līdz šīm Latvijas vēstures interesentiem nepieejamu arhīva materiālu klāstu, aprakstīta vācu ģenerāļu Frīdriha Jekelna, Zigfrīda Rufa, Albrehta barona Dižona fon Montetona, Frīdriha Vertera, Broņislava Pavela, Hansa Kipera un pulkveža Aleksandra Bekinga tiesāšana un pakāršana Rīgā 1946.gada sākumā. Grāmatu svinīgi atverot, literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis un vēstures zinātņu doktors Heinrihs Strods uzrunās atļāvās Grūtupu nosaukt par izcilu vēsturnieku. Jau tas vien, ļoti ticams, izsauks profesionālo vēsturnieku vairākuma nepatiku un nostādīs grāmatas autoru peramā zēna lomā (vēsturnieku, tāpat kā jebkuras citas profesionālas grupas, ieciklēšanās paštaisni šaurā taisnības izpratnē ir vispārzināma). Attiecībā uz avotu izmantošanu vēstures speciālistiem nebūs, ko iebilst, — paši viņi pie tiem vai nu nav varējuši, vai gribējuši tikt, taču tēmas izklāsts un beletrizētais pasniegums, kas ļauj dažādas lasītāju reakcijas un secinājumu iespējas, noteikti kaitinās.Pavisam cita rakstura iebildes skaļāk vai klusāk nāks no rakstnieku puses — galu galā Andris Grūtups taču ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Te nu būs ko ņemties stila sapratējiem un analīzes meistariem, jo Grūtups, šķiet, vienkārši uzspļauj tam, kā jāraksta. Tekstā neskaitāmi īsi teikumi bez darbības vārdiem, kas to vietumis padara līdzīgu tādam kā uzskaitījumam vai sarakstam. Iespējams, ka šāda rakstības maniere, kas nemainīga saglabājusies no iepriekšējo beletrizēto tiesas lietu aprakstu sējumiem, ir saistāma ar autora profesionālo rutīnu, tieši ar šīm tiesu lietām, kas taču ir šādi dažādu dokumentu nesistematizēti katalogi. Savdabīgie, lakoniskie personu raksturojumi savukārt tuvi tādai "fotorobota" stilistikai.Grāmatā lasītāja gara acu priekšā nostājas plaša personu galerija: tiesājamie vācu virsnieki, padomju apsūdzētāji, tiesneši un advokāti, dažādu tautību liecinieki. Te var sastapt gan prūsiska armijnieka uzpūtīgo aroganci, gan nāves baiļu mākta, stūrī iedzīta nabadziņa drebēšanu; te padomju režīma garīgi sakropļoto īsto un pseidojuristu kavalkādei līdzās rodami tikpat sakropļoti latvieši — savas tautības un dzimtās zemes nodevēji. Te saduras lielas kaislības: dzīvotgriba un vēlme atriebties. Te it kā taisnīgas tiesas vārdā viena prettiesiska vara izrēķinās ar otru tikpat prettiesisku okupētā teritorijā, kuras pamatiedzīvotāji tikai nomainījuši vienu beztiesiskas pakļaušanās formu pret citu. Tas viss un vēl daudz vairāk ir Grūtupa grāmatā. Taču maldīgi domāt, ka te darīšana ar bezkaislīgu vērojumu, protokolu. Viscaur jūtama autora patriota stāja un sāpes par latviešu tautas un valstiskuma traģiski neveiksmīgo gājumu. Liekas, šī stāja vienmērīgi caurvij un pārklāj itin visu grāmatas tekstu. Tomēr nebūs jābrīnās, ja tieši tādēļ Ešafots un pats Andris Grūtups saņems visvairāk pārmetumu, jo patriotiska stāja nu reiz ir kaut kas tāds, ko visos laikmetos, bet politkorektuma plānprātības ērā jo īpaši, ir visai viegli pārprast vai nesaprast. Un atradīs, par ko apvainoties, kā latvieši, tā krievi, kā vācieši, tā ebreji. Jācer, ka visu vai daudzu lasītāju iebildumi un apvainošanās būs rezultatīva, ka tā izsauks saturīgu, analītisku diskusiju par grāmatu, kas pavisam noteikti ir ievērības cienīgs notikums.