Flauta bez burvības

Bet tieši tie darīja tik neaizmirstamu iestudējumu, ko iespaidīgās scenogrāfijas un pārsteidzošo fantāzijas tērpu dēļ tautā dēvē par Ilmāra Blumberga Burvju flautu. Saglabājot I.Blumberga simbolisko scenogrāfiju, bet atsakoties no fantāzijas tērpiem (izņemot vienu ainu, kurā atgriežas zvērādās tērpta dabas dzīvā radība), ir neglābjami zaudēta pārsteigumu vide un tās īpašā mitoloģija. Operai norauts tās noslēpums, kas iestudējumā valdzināja pirms septiņiem gadiem, vēršot to īpašā piedzīvojumā un ar uzviju kompensējot dažu neatrisinātu neskaidrību sižetā. Nav vairs harmonijas vizuālajā tēlā, un, sekojot diriģenta Ģintara Rinkeviča vadītajam izrādes muzikālajam ritējumam, atliek vien baudīt dziedātāju balsu daiļumu un veiklību Mocarta āriju un ansambļu vijumos. Kas ir, tas ir — solistu sastāvs izmeklēts rūpīgi, turklāt pilnā mērā attaisnojies risks līdzās pieredzējušajiem importa meistariem — vācu tenoram Raineram Trostam (Tamino) un ķīniešu koloratūrsoprānam Sen Guo (Nakts karaliene) — likt blakus mūsu pašu lieliski sagatavotos jaunos debitantus — jo īpaši Raimondu un Danu Bramaņus (Papageno, Pamina) Ingu Šļubovsku (Papagena), Eleonoru Orlovu, Olgu Jakovļevu, Irmu Pavāri (trīs dāmas). Vizuāli iespaidīgs un vokāli līdzenajā plūdumā cēls priestera Zarastro lomā bija Krišjānis Norvelis, kura staltais, garais, pašpārliecinātais stāvs amizanti asociējās ar pašu LNO direktoru Andreju Žagaru, bet grims (totalitāra stila vadības sapulces kontekstā) — vai tiešām ar Ļeņinu?! Identitātes meklējumi muzejā Pašvērtība neobligātā Blumberga dekorāciju muzejā šķiet V.Kairiša rūpīgi izstrādātā režijas koncepcija, ko režisors pats programmas bukletā formulējis kā "galvenā varoņa identitātes meklējumus". Pašvērtība, kam maz sakara ar Blumberga scenogrāfijas vidi, šķiet mizanscēnu tīrība un izpildītāju, īpaši mūsu jauno talantu, debitantu aktierspēle, kas pati par sevi ir tikai slavējama. Pat apbrīnojama, jo ar lielisku spēli valdzināja pilnīgi viss ansamblis — sākot ar patiesi vokāli un aktierspēlē izcilajiem viesiem, pieredzējušajiem pašmāju solistiem (K.Norvelis, Sergejs Martinovs, Nauris Puntulis) un beidzot ar jau nosauktajiem jaunajiem debitantiem. Jau pirmajā ainā to apliecināja azartiskā dāmu trijotnes saspēle, šī komiskā cīkstēšanās, ko skatoties ir patiešām grūti valdīt smieklus. Pati par sevi pārliecina zīmīgiem žestiem raksturotā Zarastro un viņa tempļa priesteru vadības sapulce. No paša Viestura Kairiša Mērnieku laikos (Latvijas Nacionālais teātris) redzēts paņēmiens ir vīriešu deja. Un starp ziemīgi sudrabainajām eglītēm ieraugot vasaras kleitiņā tērpto Papagenu, gribas viņai uzmest plecos kaut ko siltāku — īpaši jau izrādes reālisma kontekstā. Lieliskas, veiklas, Mocarta stilā skolotas balsis, manuprāt, bija pirmizrādes lielā vērtība. Vispirms jau vācu tenors Rainers Trosts, kurš Tamino lomā izpaudās daiļā balss tembrā un ar emocionāli ļoti dzīvu intonāciju. Ķīniešu apbrīnojami perfektais koloratūrsoprāns Sen Guo Nakts karalienes lomā pārsteidza ar saviem augstajiem, dzidrajiem, šķietami bez piepūles paņemtajiem "fa" — tie mirdzēja kā stalaktīti! Lai arī Danas Bramanes spēcīgais, krāsām bagātais soprāns brīžiem šķiet par lielu Mocarta mūzikas ažūram, viņas sniegums Paminas lomā liek jau šodien priecāties, ka mūsu Operā aug jauna zvaigzne. Šķiet, ka tā varētu īsti uzmirdzēt Verdi lomās. Ieguvums teātrim noteikti ir arī baritons Raimonds Bramanis, kuram Papageno loma bija debija uz LNO skatuves, — patīkams tembrs, tīra intonācija, spēja acumirklī veikli pārslēgties no mutes ērģelīšu spēlēšanas uz dziedāšanu, kas nebūt nav viegli. Ingas Šļubovskas balss Papagenas lomā ir viegla, dzirkstoša un trāpīga. Jau pieminētā dāmu trijotne lieliski baudāma arī kā izkopts un dzīvs muzikāls ansamblis. Lieliskā formā ir koris, arī orķestris šoreiz nenomāc dziedātāju balsis. Pārbaudu šos iespaidus, ieklausoties Latvijas radio tiešraižu arhīvā, — patiešām labi! Protams, bija vērts atdot dziesmuspēles žanra pašai būtībai Emanuela Šikanēdera libreta runātos dialogus. Dziedātāji tos risina tik dzīvi, ka viss ir nolasāms no intonācijas, pat slikti zinot vācu valodu. Taču ar to, manuprāt, arī būtu pieticis, lai darītu skaidrāku sižeta virzību. Sakot, ka šodien, septiņus gadus pēc paša veidotā Burvju flautas pirmiestudējuma, jau redz šo operu pilnīgi citā gaismā, režisors preses konferencē uzsvēra, ka vēlas ne vairs pasaku, bet dzīvi, kurā viņu "fascinē stāsta daudzie slāņi, no kuriem lielāko daļu iepriekš atstājis neizpētītu. Mani intriģē varoņu raksturu sarežģītība, viņu attīstība, dziļi cilvēciskās īpašības, dažādas dzīves koncepcijas (..). Es apbrīnoju emociju spektru no nekontrolējamām seksuālām alkām līdz tīrai, nevainīgai mīlestībai, no naida un alkatības līdz gandrīz garīgai iekšēja miera, līdzsvara un pārpasaulīguma sajūtai". Emociju, precīzāk, tās ārēji ilustrējošu vizuālo darbību, iestudējuma atjaunojumā patiešām netrūkst. Taču zudis ir tieši iestudējuma piedāvāto izjūtu un nozīmju spektra vēriens. Palikusi rosība tuvplānā, ir zudis skats, ko operas mākslā spēj sniegt nosacītība. Operas shēma. Jau rutīna? Atskatoties uz iestudējumiem, kas LNO tapuši pēdējos gados, un nebūt neapšaubot to kvalitāti, tomēr ar nožēlu jāsecina, ka vairākums ir līdzīgi cits citam. Visos dominē vecais, jaunais reālisms un mūsdienu ikdiena uzsvērti ikdienišķos ielas, biroja, darba (nereti — humpalu) tērpos. Visur t.s. režijas teātris ar rūpīgi izstrādātiem tipāžiem un attiecību mizanscēnām arī korī. Nereti valda didaktiska vai ironiska nokrāsa, ko palaikam papildina spēle ar laikmeta politiskajām zīmēm: lozungiem, tipisku arhitektūru, mākslas tēliem. Nemainīgajā shēmā (es pat teiktu — šablonā) beigu beigās atšķirība rodama vien nelielā amplitūdā: piemēram, vai mūsdienas risinātas tieši šodien vai ap XX gadsimta vidu, vai arī īsti nenosakāmā laikā? Vai fokusā ir drāma, komēdija, traģikomēdija? Savukārt programmiņās drošības dēļ arvien izklāstītas un pamatotas režijas koncepcijas, kuras skatītājs nereti tā arī neierauga uz skatuves. Šoreiz tas ir stāsts par Tamino identitātes meklējumiem, kurus, piedodiet, šīs dziesmuspēles risinājumā tā arī nesaskatu un arī neredzu nekādas vajadzības pēc tā. Un pavisam nesaprotami, kādēļ gan Tamino beigās, izturējis grūtos pārbaudījumus un palicis kopā ar Paminu, tomēr, šķiet, ir izdarījis pašnāvību? (Vai vienkārši aizmidzis uz soliņa aukstajā gaismā?) Daudz aizraujošākas bija agrākās spēlītes ar un ap masoņu noslēpumaino simboliku, kam pamats rodams paša Mocarta biogrāfijā un kas iešifrēta arī viņa mūzikas "skaitļu" zīmēs, sākot ar uvertīras zīmīgajiem, ritmiski izceltajiem 3 x 3 akordiem. Jaunās rutīnas kontekstā iegūst tie iestudējumi, kuru veidotājiem izdevies nenosodīt sevi ar simtprocentīgu saprotamo un vienkāršoto, kuros atrodams arī Brīnums — tas, kas liek mums cauri gadsimtiem spilgti piedzīvot un mīlēt operas mākslu. Piemēram? R.Vāgnera Valkīra, kuras iestudējuma atjaunojums taps šīs sezonas beigās.