Frontes līnija pie Zilupes

februāra incidentu, kad četri Krievijas bumbvedēji izaicinoši pārlidoja tieši pāri ASV bāzes kuģim netālu no Japānas krastiem.Kamēr ģenerālis Kartraits vēl tikai sāk uzdot šos jautājumus, ietekmīgā britu nedēļas žurnāla The Economist ilggadējais Austrumeiropas korespondents Edvards Lukass jau ir pasteidzies uz tiem sniegt atbildes. Viņa nesen iznākusī grāmata The New Cold War (Jaunais aukstais karš) ir parādījusies tieši īstajā laikā, lai piesaistītu visplašāko politiķu, diplomātu un ārpolitikas analītiķu uzmanību. Lukass ir viens no pazīstamākajiem un pieredzes bagātākajiem rietumniekiem, kas raksta par Austrumeiropu jau kopš 1986.gada un deviņdesmito gadu sākumā ilgāku laiku dzīvoja gan Tallinā, gan Viļņā. Viņa viedoklī ir vērts ieklausīties. Tas noteikti ietekmēs debates Eiropā un ASV par pareizo veidu, kā atbildēt uz Krievijas aizvien draudīgāko ārpolitiku.Grāmata nav bieza, un daudzi lasītāji Lukasa apskatītajā Putina valdīšanas laika notikumu aprakstā atradīs maz, ko viņi jau nezinātu. Tomēr grāmata nav domāta kā šī laika vēsture. Lukass ceļ trauksmi, kura īsumā skan šādi: 1) Krievija atkal kļūst par nopietnu draudu Eiropas vērtībām un drošībai un 2) Rietumiem ir jāatmet ilūzija, ka Krievijas attīstība to padarīs aizvien līdzīgāku Eiropai, un jāizstrādā politika, kā ierobežot Kremļa ietekmi.Galvenie ieroči, ar kuriem Krievija apdraud Rietumus, ir nauda un gāze. "Savulaik lielās stratēģiskās bažas bija par padomju flotes spēju izveidot blokādi ap Eiropu. Tagad tās ir Gazprom spējas nobloķēt gāzesvadus. Savulaik Rietumu vājuma pazīme bija padomju tanku dārdi Afganistānā; tagad uz to norāda Kremļa banku iedimdēšana Londonas finanšu rajonā." Ar naudu Krievija nodrošina sev palīgus un šķeļ Rietumu sabiedrību. Savulaik Padomju Savienību atbalstīja kreisās arodbiedrības. Tagad milzīgā nauda, kuru var pelnīt Krievijas tirgos, padara kapitālistiskās sistēmas virsotnes par Kremļa padevīgiem lobijiem. Piedāvājot izdevīgus līgumus vienai vai otrai lielai, bieži vien vismaz daļēji attiecīgajai valstij piederošai enerģētikas firmai, Putins un Ko var nodrošināt savas politikas pārstāvniecību arī Eiropas Savienības līmenī. Skaldi un valdi — senā metode nekļūst mazāk iedarbīga tāpēc vien, ka tā ir labi pazīstama.Tomēr, lai arī Kremļa naudas ietekme ir biedējoša, vislielākās briesmas Eiropai rada augošā atkarība no Krievijas gāzes, kuras stiprināšanu Putins uzskatīja par savas politikas būtisku sastāvdaļu pat pirms viņš kļuva par prezidentu. Jau savā 1997.gada disertācijā viņš rakstīja, ka dabas resursi ir jāizmanto, lai stiprinātu Krievijas ģeopolitisko varu. Kā Lukass raksta vienā no grāmatas spēcīgākajām nodaļām, Kremlis lēnām, bet neatlaidīgi strādā, lai novērstu Eiropas energoresursu avotu daudzveidību, palielinātu savu svaru starptautiskajā enerģētikas tirgū, iegādātos Rietumu sadales tīklus un gāzes krātuves un, kas ir svarīgākais, izmantotu šos līdzekļus savas politiskās ietekmes vairošanai. Jo lielāka būs Eiropas atkarība no Krievijas gāzes, jo augstākas būs cenas. Laika gaitā šī atkarība var pat apdraudēt Eiropas spējas ieņemt no Kremļa neatkarīgu politisku nostāju.Kā pretoties jaunajam lāča un astoņkāja krustojumam? Pirmkārt, Lukass uzskata, ka nedrīkst pārprasta liberālisma vārdā ļaut Gazprom un citiem Kremlim pakļautiem uzņēmumiem brīvi iegādāties Eiropas enerģētikas infrastruktūru. Ja Kremlis nav gatavs ļaut Rietumu firmām pirkt gāzes sadales tīklus Krievijā, tad tās firmām nedrīkst būt pieejami šie tīkli Eiropā. Otrkārt, jāsakoncentrē politiskā griba, lai stiprinātu neatkarību no Krievijas gāzes, gan nodrošinot alternatīvus piegādātājus, gan savienojot līdz šim ļoti saskaldītās Eiropas gāzes sistēmas. Treškārt, nedrīkst ļaut Krievijas atjaunotajam imperiālismam gūt kaut vienu uzvaru tā saucamajās tuvajās ārzemēs."Pati svarīgākā lieta, ko Rietumi var tagad darīt, lai pasargātu sevi un savus protežē, ir piedāvāt to (Membership Action Plan, t.i., Dalības rīcībplānu NATO) Gruzijai un neatkāpties no šī piedāvājuma… Tādas valstis kā Igaunija, Gruzija vai Moldova var šķist pārāk mazpazīstamas, attālas vai mazsvarīgas, lai par tām rūpētos, tomēr tās tagad ir mūsu drošības krustpunktā… Viens no šīs grāmatas pamatvēstījumiem ir, ka pasaules bagātākajām un spēcīgākajām valstīm ir jāaizstāv šīs mazās valstis, kuras Krievija tagad apdraud." Ceturtkārt, jāpārstāj izlikties, ka Krievija ir valsts, kas tiecas uz demokrātiju, un jāuzdod jautājums, kāpēc Krievija vēl aizvien ir Eiropas Padomes un G8 dalībvalsts. Visbeidzot, jāstiprina Rietumu vērtības un ticība brīvībai un tiesiskumam, jo arī "vecajā" aukstajā karā nevis tanki, bet idejas bija spēcīgākie ieroči cīņā pret diktatūru un apspiešanu.Lasītājs varētu vaicāt, kā Lukass redz Latvijas lomu šajā cīņā. Par nelaimi — pesimistiski, kā vienu no valstīm, kura var pārdoties Kremlim un kavēt Eiropas Savienības vienprātības sasniegšanu. Nav grūti saprast, kāpēc viņš nonāk pie šāda secinājuma — ja nauda un gāze ir galvenie Krievijas ieroči, tad Latvija tiešām ir apdraudēta.Šis vērtējums daudzus Rīgā neiepriecinās, taču būtu vislielākā muļķība ieņemt mūsu valdošās koalīcijas politiķiem raksturīgo strausa pozu un izlikties nedzirdam Lukasa brīdinājumus. Ārpus Latvijas daudzi Lukasa teikto uztvers ļoti nopietni, un tas var skart ne tikai mūsu tēlu, bet arī mūsu drošību. Tāpēc tie, kuri grāmatu grib pēc iespējas ātrāk izlasīt, tās anglisko versiju jau tagad var nopirkt Rīgas grāmatnīcās vai internetā, bet tie, kuri ir gatavi nedaudz pagaidīt, varēs pavasarī lasīt Atēnas izdoto tulkojumu.