Godiņa gadaskaitļi
Guntars Godiņš. CV. Dzejoļi 1978–2008. Jāņa Rozes apgāds, 2008, 248 lpp.
Šogad dzejniekam Guntaram Godiņam ir, kā mēdz sacīt, skaista, apaļa jubileja, un tai par godu iznākusi pabieza dzejas izlase, kurā līdzās izlasei no viņa četriem dzejoļu krājumiem publicēti arī jauni darbi. Būdams viens no nozīmīgākajiem dzejniekiem, kuri debitējuši pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, Godiņš, lai arī pēdējā laikā pats rakstījis un publicējies visai maz, iespējams, ir visuzskatāmākais piemērs, kā pēdējo trīsdesmit gadu laikā līdz ar politiskajiem notikumiem, pārmaiņām sabiedrībā un cilvēku domāšanā mainījusies arī dzeja.
Godiņš ir viens no astoņdesmito gadu "jaunajiem, niknajiem" — poētikā skolojies pie septiņdesmito gadu "neformāļiem" Skujenieka, Bērziņa, Rokpeļņa, astoņdesmitajos gados sarakstījis ne vienu vien zemtekstiem bagātu, ironiskās kvartās ieturētu dzejoli par padomju varas pompozo bezjēdzību, par tās piekopto smadzeņu skalošanu un cilvēka personības deformēšanu.
Pirmais lielais pacēluma posms Godiņa dzejā ir astoņdesmito gadu vidus un otrā puse, kad, cenzoru spiedienam atslābstot, ir iespējams publicēt arvien niknākus un ķecerīgākus dzejoļus. Tajā brīdī Godiņš strādā žurnālā Avots un atrodas atmodas notikumu virpulī, un viņa rakstītos tekstus dzied gan Līvi (Zābaku dziesma, 72. lpp.), gan Ieva Akuratere (Ulda Stabulnieka komponētā Varbūt kaut kur Romā/citādāk domā..., 78.lpp.)
Godiņa otrais krājums Ar atpakaļejošu datumu (1989) nodots salikšanai 1988. gada 6.jūlijā, tātad mēnesi pēc slavenā Latvijas radošo savienību plēnuma, ar kuru, kā mēdz uzskatīt, īsteni aizsākās atmodas notikumu lavīna. Tobrīd jau drīkst visai daudz –— piemēram, publicēt grāmatā jau 1979.gadā sarakstīto, Jāņa Ruģēna iedvesmoto dzejoli Vai jele sava mēle tev par prastu... ar kategorisko izskaņu "BEZ SAVAS VALODAS TU ESI SŪDS" (75.lpp.), pieminēt Padomju Savienībā pastāvošo cenzūru (Cenzors svītro debesīs un lapās..., 85.lpp.) un pagātnes represijas (Zinu, kādreiz/zuda cilvēki/kā pogas, 50.lpp.).
Jauna atļaušanās pakāpe ir Godiņa sastādītajā politiskās dzejas kopkrājumā Man atņēma visu (1990), kurā viņš kopā ar Bērziņu, Brūveri, Baltvilku, Zirni un Žeberu publicējis darbus, kurus pirms neilga laika cenzūra būtu izsvītrojusi no jebkuras grāmatas. Šķiet, tobrīd jau drīkst visu — piemēram, tekstā Meitenes, audzējiet krūtis... (71.lpp.) meitenes tiek aicinātas aizsargāties pret naidniekiem, izkopjot daiļas ķermeņa formas, kas varētu kalpot kā aizsargvaļņi. Svarīgi, ka visi šie dzejoļi ir datēti — astoņdesmito gadu dzejā gadaskaitlis ir pilntiesīga dzejoļa sastāvdaļa, kas rāda ne tikai dzejnieka biogrāfiju, bet arī vēstures gaitu.
Lasot atmodas laika dzejoļus, manāms — jo vairāk drīkst, jo tālāk virzās lietas, jo skeptiskāks un rezignētāks kļūst Godiņš. Tādējādi likumsakarīgs ir krājums Ēnu nesēji (1993), kurā apkopoti 1990.—1992.gadā rakstītie dzejoļi. Autors atteicies no astoņdesmito gadu asprātīgā sarkasma un kvartu pantiem, no dzejoļiem dveš bezcerība, apātija un klajš nihilisms. Neticību valodai ilustrē viņa populārais konceptuālās dzejas cikls Poetica — sonets ar līnijām rindu vietā, haiku ar cipariem vārdu vietā, dažādu ogu uzskaitījuma trioleta un latviešu tautasdziesmas četrkantīgais rāmītis.
"Nevar noticēt dzejniekam, kurš pilns ar vispārpieņemtiem poētismiem kā suns ar blusām," Godiņš rakstīja apcerē Tauriņa vai kaktusa loģika, kas publicēta 1990. gadā. Krājums Ēnu nesēji kļūst par visu vērtību pārvērtēšanas liecību, kā arī jauna ceļa aizsākumu — Godiņš pievēršas introvertākai, rāmākai poētikai, kuru iespaidojuši gan austrumu mācību uzskati, gan eiropeiska intelektuāļa nepieciešamība atsacīties no visām skaļi izkliegtām un primitīvām patiesībām, kā arī no vēlmes izmantot dzeju kā politisku ieroci.
Šo lielo pārmaiņu rezultāts ir nākamais krājums Nakts saule (2000) — šķiet, otrā lielā pacēluma laiks Godiņa dzejā, kad atsacīšanās un norobežošanās politika jau nesusi krāšņus augļus — apbrīnojami vieglus, lakoniskus un piesātinātus dzejoļus, kuros pavīd vien dabas tēli, autora pārdomu zibšņi un mirklīgas sajūtas. Šī grāmata ir nepietiekami novērtēts krājums pēdējā laika latviešu dzejā, un labi, ka daudzi tās dzejoļi iekļauti šajā izlasē.
Vairāki dzejoļi šajā krājumā uzrāda brīnumjauku domas un valodas vienotību. "Lietus raksta labāk par mani,/skumjāk par mani./Lietus raksta/par mani," Godiņš raksta kādā no mazajiem dzejolīšiem (156.lpp.), runādams dabiskā, klusā cilvēka balsī, kas pārliecina ar apcerīguma un intimitātes savienojumu.
Grāmatas pēdējo nodaļu veido jaunākie, beidzamo desmit gadu laikā sarakstītie dzejoļi. Šajā laikā tiek turpināta Nakts saules poētika, autors kļuvis vēl klusāks un meditatīvāks, viņš dažādās variācijās atkārto jau iepriekš izmantotos tēlus (jūra, lapa, zieds, sapnis, debesis). Šādi tēli tiecas atbrīvot dzejoļus no autora personības zīmoga, un šie dzejoļi rada efektu, kuru Godiņa sakarā reiz pieminējis Guntis Berelis — ka autors ir "kāda absolūti nekustīga būtne, kas mīt Visuma centrā ārpus laika un telpas un Dieva mierā meditē".
Visi šie dzejoļi ir precīzi datēti — minēts sarakstīšanas datums un vieta. Autors šo paradumu izskaidro kādā īsdzejolī: "Īstākā mana biogrāfija/ir tikai gada skaitlis un vieta/zem dzejoļiem," teikts tekstā, kas sarakstīts 1999.gada 7.jūlijā Tallinā (194.lpp.). Lasītājam, iespējams, šis datējums šķitīs mazsvarīgs — sen pagājuši tie laiki, kad Godiņa dzejoļu datējumi izskaidroja, kādā politiskā un psiholoģiskā situācijā tie tapuši un kāds bijis attiecīgā laika aktuālais zemteksts, un dažam labam trīsrindu īsdzejolim pievienotais precīzais datējums šķiet kā tāds smags enkurs, kas to no Visuma centra tiecas novilkt šepat uz grēcīgās zemes.
Īso, kluso dzejoļu kontekstā negaidīti treknu punktu šim dzejas kopojumam pieliek šogad sarakstītais cikls Dada Rīgā, sarakstīts par godu šogad notikušajam dadaisma pasākumam, kurā Godiņš tik jauki spēlēja ģitāru un dziedāja dziesmiņu pašizdomātā valodā (nojaušams, ka ciklam kūmās stāvējuši Godiņa atdzejotie igauņu sirreālisti Ilmars Lābans un Andress Ehins).
Iespējams, tieši šis Godiņa dzejai neraksturīgais cikls parāda to ceļu, ko autors nogājis trīsdesmit gadu garumā — tas ir ceļš uz atbrīvošanos gan ārēji (tagad Godiņš var aizbraukt kaut uz Parīzi, lai uzrakstītu dzejolīti par ceptu kastaņu smaržu pusdienlaikā), gan iekšēji — astoņdesmito gadu svēto sašutumu un piesardzīgo skepsi nomainījis vieglums un atbrīvotība, spēja savā reizē arī dulloties un jautroties.
Lasot jaunākos Godiņa dzejoļus, rodas jautājums — vai rāma meditācija ir vienīgā un galīgā atbilde uz mūsdienu pasaules visai disharmonisko ainu? Ko mūsdienu dzejniekam būs ielaist sevī — ceptu kastaņu smaržu Parīzes centrā vai aizdedzinātu automašīnu smārdu tās nomalēs? Pirms divdesmit gadiem Godiņš noteikti būtu izšķīries par otro variantu. Šī grāmata ir izskaidrojums, kāpēc viņa domas ir kardināli mainījušās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.