Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Gribēja un varēja daudz

Mūžībā devies režisors, bijušais LNO direktors Andrejs Žagars (1958–2019)

Slimība nesaudzē, to nevar pierunāt. Sešdesmit gadu vecums varētu būt pats spēku pilnbrieds, taču režisoram, aktierim, ilggadējam Latvijas Nacionālās operas direktoram Andrejam Žagaram bija lemts nodzīvot tieši tik gadu. Naktī uz 26. februāri viņš tika aizsaukts mūžībā.

Andrejs Žagars dzimis Krievijā, Krasnojarskas novada Černogorskā 1958. gada 16. oktobrī izsūtīto ģimenē. Pēc atgriešanās Latvijā ģimene dzīvojusi Cēsīs. Viņš absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti Dramatiskā un kino aktiera specialitātē (1982). Beidzis Dailes teātra VII studiju un strādājis Latvijas Dailes teātrī no 1982. līdz 1994. gadam. A. Žagars intervijās ir atzinis, ka viņu kā aktieri izveidojuši režisori un pedagogi Arnolds Liniņš un Aina Matīsa.

Ienākot Dailes teātrī, režisori pamana Andreja Žagara skatuvisko pievilcību, viņš redzams vairākās izteiktās varoņlomās, spēlē Induli Raiņa Indulī un Ārijā (1987), Lāčplēsi Andreja Pumpura eposa lasījumā (1989). Spēlējis Leinu Oskara Vailda Cik svarīgi būt nopietnam (1982), Taironu Jūdžina O’Nīla drāmā Mēness likteņa pabērniem (1983), Janku Zītaru Viļa Lāča Nomoda sapņos (1984), Juri Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēkos (1990), Maiku Sema Šeparda Prāta melos (1991), Ērmani Rutku tēva Vella kalpos (1991), uzslavas saņēmis par Florindo lomu Arņa Ozola iestudētajā Karlo Goldoni komēdijā Divu kungu kalps (1993). Atveidojis arī Andresu Fuku Selmas Lāgerlēvas Gestā Berlingā (1993), Feriju Ātšu Ferenca Molnāra Pāvilielas zēnos (1994), Merkucio Viljama Šekspīra Romeo un Džuljetā (1994), Donu Pīteru Viljama Šekspīra komēdijā Liela brēka, maza vilna (1996), jau būdams ārštatā.

Andrejs Žagars filmējies vairākās Latvijas un ārvalstu kinofilmās. Nozīmīgākās lomas ir Roberts Līviņš filmā Akmeņainais ceļš (1983), Francs Pihlers filmā Spēle notiks tik un tā (1985), Ēriks filmā Dubultnieks (1986), kur A. Žagars spēlēja kopā ar savu brāli aktieri Juri Žagaru. Pavisam nesen redzējām Andreju Žagaru filmā Homo Novus (2018). Viņš filmējies arī ārpus Latvijas – bijušās PSRS teritorijā.

Pēc teātra sākas Žagara – uzņēmēja dzīves posms, tiek atvērti un arī slēgti vairāki restorāni, lielākais veiksmes stāsts ir 1994. gadā atvērtā kafejnīca Osiriss, kam joprojām ir Rīgas intelektuāļu pulcēšanās vietas slava. Taču nozīmīgākais Andreja Žagara dzīves posms ir 1996.–2013. gads, kad viņš bija Latvijas Nacionālās operas direktors. "Teātris tikko bija atvērts, pirms tam piecus gadus bija bez mājām, sēdēja vecajā televīzijas studijā. Vēsturiskajā ēkā tajos gados veica krāšņu restaurāciju – ar zeltu un samtu. [..] Es kaut kā ātri to [operu] iemīlēju, lai gan patiešām slikti orientējos. Un sapratu, ka vajag ātrāk aizvākt vairākus tā saucamos metrus un meklēt jaunos, dot viņiem lomas, kuras pēc statusa, iespējams, nepienākas. Nācās būt stingram – jebkuras reformas teātrī ir asiņainas," 2006. gadā intervijā Romānam Dolžanskim atcerējās Andrejs Žagars. Viņš būtiski mainīja Latvijas Nacionālās operas seju, iemantojot arī ne mazumu nelabvēļu, un lielā mērā šo seju noteica ne tikai administratīvi (par to saņemot Spīdolas balvu ekonomikā 2008. gadā), bet arī mākslinieciski – operas režijā viņš debitēja 2002. gadā Dalhallas festivālā Zviedrijā ar Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša iestudējumu, kuru pēc gada adaptēja Latvijas Nacionālajai operai. Kopumā viņš iestudējis vairāk nekā divdesmit piecas operas izrādes Latvijā un pasaulē. Mūsu Baltajā namā tapa Antona Rubinšteina Dēmons (2003), Pētera Čaikovska Pīķa dāma (2005) un Jevgeņijs Oņegins (2010), Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (2006), Džuzepes Verdi Traviata (2007), kas joprojām ir repertuārā, Žorža Bizē Karmena ar Elīnu Garanču titullomā (2007), Gaetāno Doniceti Lučija di Lammermūra (2011) u. c. Ārpus Latvijas darbi Sanktpēterburgā, kur šā gada februārī Mihaila teātrī Verdi Masku balli nospēlēja 55. reizi, arī Maskavā, Erfurtē, Esenē, Budapeštā, Prāgā, Zagrebā, Boloņā, Ankarā, Honkongā, Minskā, Viļņā un citviet. Tallinas Manonas Lesko plakātā bija redzams tieši izrādes režisors. Andreja Žagara kā talantu atklājēja un iedvesmotāja reputācija nav apšaubāma, lai pieminam kaut vai tikai Andra Nelsona un Kristīnes Opolais vārdus. Kā operas direktors viņš nebaidījās riskēt, kam par pierādījumu var kalpot kaut vai ambiciozā Riharda Vāgnera Nībelungu gredzena ieceres realizācija.

Pienāca 2013. gads, kad Kultūras ministrija darba attiecības ar Andreju Žagaru kā LNO direktoru izbeidza, un jaunā valde pēc Džuzepes Verdi Trubadūra iestudējuma viņu vairs strādāt neaicināja. Tapa divas izrādes Dailes teātrī, no 2012. gada Andrejs Žagars strādāja par pasniedzēju Krievijas Teātra mākslas universitātē (GITIS). 2014. gadā nodibināja Andreja Žagara Kultūras un attīstības fondu, organizēja Latvijas kultūras procesam svarīgas viesizrādes un koncertus. 2017. gadā tika ievēlēts par Rīgas domes deputātu no Latvijas attīstībai saraksta. Ir vairāku apbalvojumu ieguvējs, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Atvadīšanās no Andreja Žagara pirmdien, 4. martā, pulksten 13.00 Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 1036

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Īpaši raiba sezona(1)

Ieva Rodiņa: sezona bija īpaša arī ar to, ka klāt nākuši vairāki jauni spēlētāji

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja