Vai vēlaties nogaršot vietējo alu?
Paldies, nē, man ir pārtraukums dzeršanā.
Kā jums patīk dzīvot viesnīcā Īslande?
Lieliska viesnīca! Neticama sajūta atbraukt uz Rīgu, redzēt uzrakstu Īslande — savādi... Viss ir īslandisks — restorāns Reikjavīka, bilde pie sienas.
Īslandē ir ļoti daudz rakstnieku un vispār daudz radošu cilvēku. Ar ko tas skaidrojams?
Ar tradīciju. Literārā tradīcija ir ļoti spēcīga, sākot ar sāgām. Turklāt tā ir sevišķa vieta, ar radošu atmosfēru.
Vai tā bijis vienmēr? Īslandes mode, šķiet, ir tikai pēdējos 15—20 gados.
Pēdējos 15 gados ir notikusi radošā instinkta eksplozija.
Ja runā par popmūziku, kas ir Īslandes starptautiski redzamākā radošā izpausme, šķiet, ka, par spīti daudzajiem mūziķiem, tā turas nosacīti viena stila robežās.
Varbūt viņi attīsta īslandiešu skaņu... Vai jūs jau sākat intervēt? Tātad neesam tikai divi džeki, kas vienkārši pļāpā bārā? (Smejas.)
Piedodiet, ja tā izklausās.
Varbūt tā ir jūsu tehnika?
Jūs zināt, ka Rīgā būs Bjorka?
Kad?
Jūlijā.
Lieliski, viņai iet labi. Vienmēr testē robežas, arvien dīvainas lietas taisa. (Smejas.)
Jums patīk viņas mūzika?
Jā, bet neesmu klausījies viņas pēdējos albumus. Man ir divi mazi bērni, nav laika. Tikai mašīnā klausos mūziku. Ja gribu būt gan ar ģimeni, gan turpināt strādāt, citām lietām nav laika.
Vai šobrīd rakstāt vai gleznojat?
Rakstu, bet pagājušajā rudenī trīs mēnešus gleznoju.
Vai tas ir cikliski?
Jā, vienmēr strādāju trīs mēnešu ciklos.
Vai jūs redzat paralēles starp rakstīšanu un gleznošanu?
Es tās turu nošķirtas vienu no otras. Divas atšķirīgas atvilktnes. Kad dabūju kādu ideju, tad zinu, ka tā ir ideja gleznai, lugai vai dzejolim... Katra ideja nāk, iezīmēta ar formu.
Kādi ir jūsu glezniecības motīvi?
Jūs varat apskatīt dažas manā mājaslapā — hallgrimur.is (atklājas murgainas, savdabīgas bildes — V.G.). Tās ir figuratīvas, komiksu iedvesmotas, arī reālistiskas, bet vienmēr īpašā redzējumā.
Jūs izaugāt ar komiksiem?
Jā, ar žurnālu Mad, bet es nekad nelasīju komiksu literatūru, tā mani neinteresēja. Taču man ļoti patika Mad zīmēšanas stils, un es to atdarināju, mēģinādams radīt pats savu komiksu tēlu, kas man 90.gados beidzot izdevās. Grims viņu sauc. Daudzi darbi ir ar viņu.
Vai viņš joprojām ir dzīvs?
Jā, bet viņš īpaši neafišējas. Neesmu kādu laiku ar viņu neko darījis.
Kas viņš ir par tipu?
Viņš ir mana ļaunā puse (iesmejas). Viņam ir garš deguns un gari zobi — kaut kas pa vidu starp Pinokio un Drakulu.
Viņš ir slepkavniecisks?
Nē, viņš vienkārši ir vientuļš.
Vai ļauni cilvēki ir vientuļi?
Jā, ja jūs esat ļauns starp cilvēkiem, jūs viņiem nepatiksiet, un viņi no jums attālināsies. Jums jāpatur jūsu ļaunums iekšā, bet tas, protams, arī ir vientuļi.
Vai dabiskajā stāvoklī cilvēki ir ļauni vai labi?
Tas ir mainīgi — sliktie var kļūt arī labi, var mēģināt mainīties. Ir tāds kā spektrs — vienā galā ir riktīgi ļaunie, otrā galā — īsti labie, taču vairums cilvēku ir pa vidu, viņi ir gan labi, gan slikti,s un viņos notiek cīņa starp labo un ļauno. Es gan neredzu sevi kā moralizējošu rakstnieku vai mākslinieku. Es nekad nedomāju par morāli, kad rakstu, jo morālei nav nekāda sakara ar mākslu. Taču es to izmantoju, kad vēroju cilvēkus. Tad es redzu, ka ir nelabi cilvēki, ar nelabu uzvedību, kas dara citiem sliktu. Un ir cilvēki, kas nekad nedara neko sliktu citiem. Kad es biju jauns, es domāju, ka visi ir labi, bet tad es biju naivs.
Vai mākslai nav nekāda sakara ar morāli — par ko ir māksla?
Likt cilvēkiem redzēt dzīvi citā gaismā. Arī izklaidēt... Tā ir laba izklaide, kas provocē jūs domāt, redzēt lietas citā gaismā, jaunā veidā.
Nesen dzirdēju kādu sakām, ka māksla ir par dzīves mistēriju, savā ziņā kā reliģija, bet jūs mākslu definējāt visai tehniski.
Man tā ir, lai pētītu šo dzīves mistēriju un tad kaut ko radītu, kaut ko, ko var apbrīnot. Es vienmēr domāju par lasītāju, lai viņam nezustu interese.
Kas bija pirmais — rakstniecība vai gleznošana?
Gleznošana. Rakstīšana nāca vēlāk — kad man bija 20 gadi. Taču man vienmēr bija gribējies būt rakstniekam. Es vienkārši nezināju, ko un kā rakstīt. Nezināju neko par dzīvi. Man bija 30 gadi, kad publicēja manu pirmo grāmatu. Es gan biju vienu uzrakstījis jau 24 gadu vecumā, bet to nenopublicēja.
Par ko bija pirmais publicētais romāns?
Tas bija ļoti minimālistisks, poētisks romāns par jaunu meiteni, kas strādā ceļmalas restorānā, par viņas pirmo pieaugušās dzīves vasaru, pirmo seksuālo pieredzi. Tas ir ļoti distancēts. Es nelienu viņas galvā, aprakstu tikai no virspuses. Tas ir kā franču avangarda filma, bez emocionalitātes — vēss, disciplinēts. Nākamajā romānā es sāku rast savu balsi, tas bija atslābinātāks, vieglāks. Pirmais romāns bija kontrolēts, uzmanīgs, mēģināju pētīt formu. Savā ziņā es vienmēr esmu bijis tradicionāls — lineārs stāsts, sižets, pirmais romāns bija avangardiskāks. Vēlākie tomēr bija savdabīgāki. Piemēram, valoda. Pirmajā izmantoju klasisku valodu, vēlākajos ar valodu spēlējos, taču izmantoju tradicionālo stāstīšanas veidu, tad arī humors nāca. Pirmajā humors nebija sevišķi izdevies, vēlāk izdevās.
Var teikt, ka ar vēlākajiem romāniem parādās jūsu raksturs?
Jā, var teikt, ka tā ir. Man dabiskāk ir būt ironiskam, nevis poētiskam.
Vai jūs vispirms radāt stāstu vai tēlu?
Vispirms tēlu. Man ir jādzīvo ar personu kādu laiku. Piemēram, "101 Reikjavīka" tēls Hlīns tika radīts jau piecus gadus pirms es uzrakstīju romānu. Man bija radioprogramma, un es reizēm mēdzu teikt, ka Halgrīms ir aizņemts un Hlīns viņu aizvietos. Tad es sāku runāt dīvainā balsī, un daži cilvēki domāja, ka tas ir īsts tēls. Tad es sapratu, ka tas ir labs tēls, ja reiz cilvēki tic viņa eksistencei.
Jūs radījāt šo tēlu, tad arī komiksu varoni Grimu. Jums ir dalīta personība?
Jā, varbūt es sevi sadalu. Visos ir kaut kas no manis un arī no citiem.
Kādu rakstura īpašību Hlīns ir aizguvis no jums?
Vēlēšanos būt vienam, lūkoties no malas kā ārzemniekam, domāt netīras domas. Bet viņš tomēr ir atšķirīgs — pavisam pasīvs. Veidojot tēlu, sevi ir jāpasargā no viņa. Piemēram, viņa mūzikas gaume ir pilnīgi atšķirīga no manas.
Kas jums patika pretēji viņam?
Viņš bija vairāk 80.gadu jaunā viļņa rokenrolā, eksperimentālajā rokā — sāka ar Stray Cats, tad pārgāja uz The Cure. Es turpretim, kopš dzīvoju Ņujorkā, vienmēr esmu vairāk interesējies par hiphopu un melno mūziku. Tā bija mana mūzika, ne viņa. Man nācās lasīt rokenrola enciklopēdiju, būt ekspertam.
Tas jums izdevās.
Es gribēju, lai viņš būtu eksperts, un tāpēc man nācās pašam kļūt par tādu.
Redziet, viņš nebija tik neaktīvs.
Viņš bija patērētājs. Viņš nebija radošs.
Vai šādi tēli jums bija apkārt?
Jā, es iedvesmojos no čaļiem, ko pazinu; tādi, kas aizpeldējuši, sasmēķējušies zāli pārāk daudz. Viņi nespēja uzņemties atbildību, sēdēja bārā un tikai gaudās: "Ai, viss sūkā...." Čaļi, kas bija ārpus dzīves, nespēja iesaistīties attiecībās ar sievieti, uztaisīt bērnus. Tas nekad viņam neizdotos, jo viņš nav spējīgs uz ko tādu.
Vai tā ir vecā Reikjavīka, vai arī tāda tā ir joprojām?
Tā arvien ir ļoti klātesoša televīzijā un ikdienas sarunās. Galvenokārt nosaukums. Cilvēki runā par "101 Reikjavīku". Tā definē 90.gadu ēru. Jaunā Reikjavīka, vēsā un stilīgā, lielā mērā saistīta ar grāmatu un filmu. Nesen bija arhitektūras konkurss par Reikjavīkas centra apbūvi, un uzvarētājs, kāds skots, teica, ka "101 Reikjavīka" ir pazīstama pasaulē. Tā pilsētas daļa ir slavena. Grāmata radīja Reikjavīkas imidžu.
Bet jūs taču romānā riktīgi lamājat Reikjavīku...
Ironija ir, ka tas darbojas otrādi. Cilvēki domā, ka grāmata ir radījusi Reikjavīkai labāku imidžu...
Kāpēc jūs rakstījāt tādus mēslus par Reikjavīku, savu dzimto pilsētu? Bija apnikusi tā Īslandes mode?
Nē, tā mode vēl nebija sākusies. Tā bija manis paša frustrācija — piedzimt tajā mazpilsētā, izaugt tur. Jūs jūtaties izolēts, gribat izlauzties, dažkārt to ienīstat, vēlaties būt citur.
Reikjavīkā taču notiek viss kas interesants.
Jā, man tā sāk patikt vairāk un vairāk. Esmu sapratis, ka citas pilsētas var būt vēl draņķīgākas.
Vai jums patīk tā Īslandes mode — vai tā ir pelnīta vai konstruēta?
Sākumā mēs to nesapratām — kāpēc cilvēki domā, ka mēs esam forši, ka Reikjavīka ir stilīga...? Tagad mēs redzam, ka tas mums nācis par labu, jo nu mums ir pasaules uzmanība. Tas ir labi pašnovērtējumam. Vienīgais, kas mums jādara — jāņemas ar interesantām lietām. Bet senāk mums vajadzēja braukt projām, dzīvot Ņujorkā, jo neviens nebrauca uz Īslandi, tā bija izolēta vieta. Tagad cilvēki raujas uz šejieni.
Daba jau ir ļoti skaista...
Jā, tas ir naktsdzīves, geizeru un labu zirgu maisījums.
Kurš ir jūsu mīļākais rakstnieks?
No dzīvajiem — Filips Rots. Es jūtos vistuvāk viņam. Varbūt vēl vienīgi Velbekam. No mirušajiem, protams, Šekspīrs. Esmu tulkojis īslandiski dažus viņa darbus, piemēram, "Romeo un Džuljetu". Izklaidējoša, dziļa un skaidra literatūra.
Jūs līdzīgu iespaidu radāt ar "101 Reikjavīku". 90.gados bija vairāki darbi par pašdestruktīviem slaistiem, diezgan līdzīgi, bet jūs spējāt radīt darbu, kas ir gandrīz pārāk smags tam žanram. Jūs vienmēr saglabājat humoru, nekad nekļūstat pilnīgi nopietns?
Es to daru un darīšu vairāk un vairāk.
Vai tas ir uzdrīkstēšanās jautājums?
Jā, humors ir kā vairogs. No tā pamazām atteikšos. Piemēram, Šekspīrs sāka ar komēdijām un pārgāja uz traģēdijām. Taču viņš arvien pamanās iebāzt kādu joku traģiskās situācijās. Piemēram, "Romeo un Džuljeta" ir gan traģēdija, gan komēdija.
Jūs esat rakstījis romānu par Haldoru Laksnesu, Nobela literatūras prēmijas laureātu. Vai viņš jūs ir ietekmējis?
Jā, lielo literatūru es atklāju caur viņu. Viņš vienmēr bijis iedvesma, jo ir no manis ļoti atšķirīgs rakstnieks — uz pretenciozitātes robežas, dendijs. Mans romāns par viņu saucas Īslandes rakstnieks. Galvenais tēls balstīts uz viņu. Islandē bija liels skandāls, ka uzdrošinājos viņu izmantot.
Vai viņš ir svētā govs?
Jā, Īslandē pats svētākais. Svētāks nekā dievs.
Kas tie ir, kas uzbruka? Vienaudži vai vecāki cilvēki?
Pārsvarā vecāki cilvēki — "mēs, kas piedzīvojām dārgo Laksnesu"...
Vai attieksme nav atslābusi?
Jā, pēc mana romāna ir veselīgāks redzējums uz Laksnesu. Pirms tam viņu dievināja, nebija nekādas kritikas, tā bija aizliegta.
Kas notiek romānā par Laksnesu?
Tas ir romāns par ļoti vecu rakstnieku, kurš pamostas romānā, ko pats uzrakstījis pirms 50 gadiem. Viņš ir bezpalīdzīgs, nezina pat savu vārdu. Zemnieks atrod viņu laukā, savāc un aizved uz fermu. Viņš tur guļ trīs nedēļas, nevar neko ieēst, jo ir miris. Tad viņš mazpamazām saprot, kur ir — romānā, ko pats uzrakstījis. Viņš spiests pavadīt savu pēcdzīvi, runājot ar paša radītajiem tēliem. Protams, ir nedaudz grūti, jo viņš saprot, kas notiks.
Izklausās lielisks romāns. Kāda bija kritika?
Neticama — sevišķi Vācijā, Norvēģijā un Zviedrijā, labākā kritika, kādu jelkad esmu saņēmis. Arī Itālijā.
Anglosakši to neiztulkoja?
Tā ir bieza grāmata. Viņiem šķita pārāk lokāla. Tas ir grūts tirgus.
Pašlaik esat glezniecības vai rakstniecības periodā?
Rakstniecības. Rakstu jaunu romānu, kas faktiski ir nedaudz līdzīgs "101 Reikjavīkai". Daudz melnā humora. Galvenais tēls ir mazliet līdzīgs Hlīnam. Tas ir horvātu džeks. Viņš strādā par slepkavu horvātu mafijai Ņujorkā.
Darbība risinās Ņujorkā?
Pirmās divas nodaļas Ņujorkā, pārējās Īslandē. Viņš ir nogalinājis 60 cilvēkus, visā visumā lieliska karjera, daudz naudas un tad viņš novāc neīsto. Viņam nākas laisties uz Zagrebu, viņš ierauga, ka viņu pie izejas Kenedija lidostā gaida FIB. Viņš nekavējoties dodas uz tualeti, ierauga tur vienu čali, novāc to, paņem viņa pasi, biļeti un drēbes. Upurim, izrādās, vajadzējis doties uz Īslandi. Viņš ir mācītājs, televīzijas evaņģēlists. Tad tas mafijas tips ierodas Īslandē, ģērbies mācītāja kreklā, viņu sagaida sajūsmināti ticīgie, un viņam jāiet televīzijā sprediķot.
Vai tas ir laika garā rakstīts romāns? Dzirdēju, ka Reikjavīka kļūst dekadenta — narkotikas, prostitūcija, ārzemnieki.
Tā ir. Daudz ārzemnieku — poļi, lietuvieši.
Tad beidzot tā kļūst par pasaules pilsētu?
Jā, tā ir zaudējusi savu nevainību.
Vai ir vairāk noziedzības?
Nedaudz. Lietuviešu mafija brauc aplaupīt veikalus. Viņi arī narkotikas transportē.
Vai viņi brauc kā tūristi vai strādnieki?
Kā viesstrādnieki un tūristi. Pirms pāris gadiem ieradās viens čalis ar kilogramu kokaīna vēderā un nevarēja atviegloties... (Iesmejas.) Viņš gulēja nedēļu, vēders uzpūtās un viņš nomira. Biedri līķi ostā iemeta ūdenī, bet policija to atrada.
Ar kokaīnu vēderā?
Nē, to viņi bija izņēmuši.
Vai Īslandē ir daudz latviešu?
Jā, bet viņi ir nemanāmāki. Poļi, tie ir visur, strādā būvēs, viņu valodu atpazīst. Es domāju, ka cilvēki jauktu latviešus un lietuviešus. Ja pat dzirdētu latviešu valodu, domātu, ka tā ir lietuviešu, jo viņi ir slavenāki.
Tad latvieši nedara tik daudz nedarbu? Vismaz vēl ne?
Nē, vismaz vēl ne.
Kā jūs vērtējat šo Reikjavīkas nevainības zaudēšanu?
Es domāju, ka bija laiks (iesmejas). Es ilgi uz to gaidīju. Bija nedaudz frustrējoši būt īslandietim, kad es augu. Kad man bija 25 gadi, es devos uz Ņujorku un atgriezos, kad man bija 30. Man vienmēr šķita, ka es zinu drusku vairāk par dzīvi nekā īslandieši, viņi bija nedaudz provinciāli, naivi, nebija kosmopolītiski domājoši, atpalikuši. Tagad ir citādi... Katra otrā mājsaimniece Īslandē ir kosmopolīte — viņa dodas uz Barselonu, Ņujorku, ceļo.
Jūs kosmopolītismā redzat labu vērtību?
Tas bija nepieciešams mums, kas bijām tik maza, atpalikusi valsts.
Kaut arī ir zināma cena, kas par to jāmaksā, jūs saskatāt Īslandes globalizācijā vairāk laba?
Jā, es gaidīju divdesmit gadus uz to.
Vai nav bailes zaudēt identitāti?
Vairs nē, bet bija, kad 80.gados nāca popmūzikas vilnis, kad atļāva popmūziku pa radio atskaņot.
Nebija atļauts atskaņot popmūziku?
Pusstundu nedēļā — bija tikai viena raidstacija, kas visu laiku spēlēja klasisko mūziku, lasīja Laksnesu. Tas bija kā Padomju Savienībā — spēlēja Čaikovski, nopietnas literatūras diskusijas, riktīgi garlaicīgi. Šķiet, 1984.gadā viņi atļāva brīvu radio, un tad bija daudz runu, ka Īslande zaudēs savu identitāti, taču notika pretējais — tas mūs stiprināja, mēs sākām veidot paši savu mūziku un nekopējām ārzemniekus. Nāca filmas, datorspēles, internets, bet mūsu kultūra bija jau pietiekami spēcīga, lai stāvētu pretim. Ir daudzi cilvēki kā es, kas tagad rada īslandiešu kultūru. Piemēram, puse īslandiešu iet skatīties vietējās filmas, tāpat arī lasa nacionālo literatūru.
Bet vai šis nacionālais radošais instinkts noturēsies pret patērētāju kultūru? Tā vienmēr eksistē paralēli, uzglūn.
Mēs esam nobažījušies par patērētāju kultūras ietekmi Īslandē. Tā ir pārāk materiālistiska sabiedrība, visiem vajadzīgas jaunākās mašīnas, burbuļvannas, visas mājas izskatās kā Soho restorāni, viss ir tik dārgs, nolaizīts.
Kā tam pretoties?
Es zinu tikai, kā es varu tam pretoties — rakstot interesantas grāmatas, turklāt ir arvien lielāks spiediens rakstīt stāstus, kas cilvēkus aizraus. Tu nevari atļauties rakstīt par vientuļu mākslinieku vasaras mājiņā. Dažkārt sūdzas, ka cilvēki nelasa vairs tik daudz, taču rakstniekiem jāraksta labas grāmatas. Ne vienmēr var vainot lasītāju, sabiedrību, laikus.
Kā ir ar Hlīnu — neesat noguris ar viņu ceļot?
Ceļoju tikai divas trīs reizes gadā uz pasākumiem. Nevēlos to darīt biežāk, jo tad zaudētu laiku darbam. Piekrītu, ja ir ļoti interesanti — kā tagad uz Latviju.
Tiešām? Kādēļ jums šis brauciens šķiet interesants?
Tāpēc, ka tā ir vieta, kur nekad neesmu bijis — tik tālu uz austrumiem. Mani vienmēr fascinējusi šī pasaules daļa.
Vai esat apmierināts ar braucienu?
Jūs esat maza nācija kā mēs — mēģiniet veidot jaunu sabiedrību no vecām tradīcijām. Mums bija tā pati problēma — lauzāmies ārā no tradīcijām. Mēs esam neatkarīgi tikai kopš 1944.gada. Arī latviešu valoda droši vien tika uzskatīta par lauku valodu.
***
Halgrīms Helgasons
Dzimis 1959.gadā Reikjavīkā.
Studējis Īslandes un Minhenes mākslas akadēmijā.
Strādājis kā mākslinieks un rakstnieks.
Pirmais romāns Hella publicēts 1990.gadā, sekoja vairāki citi un dzejas izlase.
Romāns "101 Reikjavīka" piesaistīja starptautisku uzmanību un tika tulkots Skandināvijā, Eiropā un Lielbritānijā. Režisors Baltazars Kormakurs 2000.gadā ar lieliem panākumiem romānu ekranizēja.