Ieviņa Āfrikā

Protams, var piekrist, ka pieņēmumu un aizspriedumu meklēšana tekstos bieži vien ir pašmērķīga un kaut kādā ziņā aizspriedumaina, proti, to nevada vēlme saprast cita laikmeta tekstu, bet drīzāk atrast apstiprinājumu saviem ideoloģiskajiem pieņēmumiem. Tomēr situācija nav vienkārša. Ņemsim par piemēru Margaritas Stārastes ilustrēto Zentas Ērgles grāmatiņu Ieviņa Āfrikā. Grāmata nepārprotami nav rasistiska, piemēram, vesela nodaļa ir veltīta tam, lai pastāstītu par verdzību. Tomēr ir vismaz viena problēma — attēlotie nēģerēni. Stāraste nav bijusi oriģināla, viņa ir atkārtojusi stereotipisku shēmu, kas redzēta daudz kur — mazi melni bērneļi baltām acīm un sarkanām lūpām, gurnautos un greznojušies ar iezemiešu rotām. Tieši shēma ir problemātiska, diemžēl, tās vēsturi detaļās raksturot īsā slejā nav iespējams. Piemēram, lūpas — par to, ka mums ir darīšana ar stereotipisku shēmu, liecina tas, ka bērniem ir sarkanas lūpas, jo melnādainiem cilvēkiem (tāpat kā citu rasu cilvēkiem) nav koši sarkanu lūpu. Tad no kurienes ideja? Šis attēlojums, visticamāk, ir izveidojies, pateicoties tā saucamajiem minstrel shows, kas bija populāri XIX gadsimta ASV. Melnādainie amerikāņi tajos dziedāja, dejoja un dzina jokus (parasti par sevi). Ar laiku šovos sāka uzstāties baltādainie amerikāņi, kuri savukārt nokrāsoja sejas melnas un lūpas iezīmēja baltas vai sarkanas, dziedāja, dejoja un jokoja (par melnādainajiem). Diemžēl šoviem bija diezgan rasistiska pieskaņa, un arī melnā maska (blackface) ieguva negatīvā stereotipa statusu. "Menestreļu šovu" tradīcija, melnā maska un tradicionāli attēloti nēģerēni mūsdienu Amerikā tiek uzskatīti par vairāk nekā kontroversāliem. Sarežģītāk ir ar Eiropu. Piemēram, Lielbritānijā vēl līdz 1978.gadam pastāvēja TV raidījums The Black and White Minstrel Show (YouTube var noskatīties fragmentus, kur angļi ar melni nokrāsotām sejām dzied par to, kā viņi "vēloties būt Diksijā", — parasts motīvs menestreļu dziesmās, kur Ziemeļos dzīvojošs melnādainais izsaka vēlēšanos atgriezties Dienvidu štatos). Tomēr ievārījumu ražotāji James Robertson & Sons, kas kopš 1910. gada nēģerēnu (golly) izmantoja kā zīmolu, sabiedrisko organizāciju spiediena rezultātā 2001.gadā no tā atteicās, un vēl tagad notiek diskusijas par beļģu karikatūrista Eržē grāmatas Tintiņa piedzīvojumi Kongo, kurā attēloti mums jau pazīstamie stereotipiskie nēģerēni, aizliegšanu. Manuprāt, arī Ieviņas frāze Stārastes stāstā par to, cik labi būt melnam, jo nevajadzētu mazgāties, ("Uz baltas ādas taču katrs traipiņš redzams") mūsdienās skan dīvaini. Vai padomju multene Kuterītis (1970), kurā afrikāņu bērni dzied čunga čanga, cik viņiem laba dzīve: "mūsu laime nepārtraukta — kožļā kokosriekstus un ēd banānus", kas atbilst vājprātīgajam priekšstatam, ka afrikāņi nestrādā, jo viņiem viss tāpat no koka nokrīt. Ko darīt ar Ieviņu Āfrikā? Es domāju, ka ar pašu grāmatu — neko. Tā ir sava laika produkts. Cita lieta, ka ir jāapzinās problēma, proti, citu laiku literāros darbus nebūtu vēlams lasīt naivi tāpēc vien, ka man personīgi vai iepriekšējām paaudzēm šie darbi bijuši mīļi. Kā norādījuši sabiedrībās kritiķi ar dažādām pārliecībām — detaļām ir nozīme, caur tādiem it kā sīkumiem kā rotaļlietas, izteicieni, reklāma, bilžu grāmatas nākamām paaudzēm tiek nodoti priekšstati, kas nebūt nav nevainīgi.