Rundāles pils. 31.marta pēcpusdiena. Zāle pilna ar cilvēkiem. Maigajā gaismā pils spoguļos atspīd Imants Lancmanis. Apgarotu seju, stulma zābakos, ar savu īpašo profilu, pūpolu un pavasara ziedu klēpi. "Visšarmantākajam kungam Latvijā," teikušas kolēģes. Rundāles pils direktors, kuru grūti dēvēt citādi kā par pilskungu un saimnieku.
Šodien Kara muzejā Rīgā atklāj I.Lancmaņa jauno gleznu ciklu Piektais bauslis. Revolūcija un karš, astoņas gleznas, kas tapušas laikā no 2006. līdz 2009.gadam. Cikla idejiskais pamats ir Mozus piektais bauslis "Tev nebūs nokaut". Žanrs: moralité ar publicistisku, kristīgi pacifistisku raksturu un skaidrojošiem tekstiem. Kā objekts iedvesmai, pārdomām un salīdzinājumam kalpojis Huberta un Jana van Eika altāra poliptihs Jēra pielūgšana Sv.Bavo baznīcā Ģentē Beļģijā. Arī paša divi darbi: kara sākumam Irākā veltītā eseja par "šo karu" un kariem vispār Četri N - Nežēlība, Naids, Nolemtība un Nāve (Diena, 2003.05.07.) un raksts 1905.gada revolūcija un piektais bauslis rakstu krājumā Starptautiskā konference "Informācija, revolūcija, reakcija: 1905-2005".
I.Lancmanim bija svarīgi, lai pirmie izstādi redz Rundāles cilvēki. Iepriekšējam ciklam Kalēti pozēja tikai daži, bet šoreiz dažādos tēlos iejutušies gandrīz visi. Ar bērniem un mazbērniem. Uz planšetēm kā teātra programmiņā katra vārdam pretī loma. Aizmirsto senču ēnas. Cīnītājs iz bedres. Žēlsirdības eņģelis. Kauguru nemiernieks, kas vīsta dūri. Dzimtcilvēks siekstā. Pozējušas arī liepas, lilijas un anemones, kurām gleznotājs atdod godu lomu sarakstā. Kolēģu atbalsts bijis nepieciešams, lai pa dienu kārtotu pils saimnieciskās lietas, lai pils nu jau 12 000 rozēm būtu dārznieks un vairāk neviens nebūtu jāatlaiž, bet paralēli strādātu pie gleznu cikla. "Tas bija ļoti grūti, jo tās ir ļoti dažādas sajūtu gammas," neslēpj I.Lancmanis.
"Nekad neļaujiet sev neko iestāstīt," pils saimei novēl gleznotājs. "Es neesmu mācītājs un neeju baznīcā, bet Bībelē ir kaut kas ļoti būtisks. Tie ir desmit baušļi. Mozus baušļi ir mēģinājums, vienalga - dievišķs vai cilvēcisks - iegrožot cilvēkā ieliktos instinktus," pārliecināts I.Lancmanis. Izdevniecībā Neputns iznāk izstādes katalogs. Tajā iekļauta arī I.Lancmaņa intervija pašam ar sevi. Uz Lancmaņa jautājumu "Kas tad bija Jūsu īstais mērķis, ķeroties klāt tik lielam un pretenciozam gleznu ciklam?" Lancmanis atbild: "Pirmkārt, negribētu to saukt par pretenciozu. Otrkārt, man liekas, ka mērķis ir jau ielikts pašos darbos, nemaz nerunājot par cikla nosaukumu. Piedevām uz planšetēm un katalogā var izlasīt gan manas pārdomas, gan citātus no klasiķiem, skaidrojot šo mērķi, kas ir misija - atgādinājums par cilvēkmīlestību un žēlsirdību. Lai arī labI saprotu, ka šis atgādinājums ir utopisks un ne mazākā mērā nav spējīgs cilvēku domāšanu vai lietu gaitu mainīt".
Pēc mierpilnā brīža I.Lancmanis ar vienkāršiem vārdiem "pa kreisi - revolūcija, pa labi - karš, vidū - apokalipse" vēl paskaidro, ko kolēģi tūlīt ieraudzīs, un ver durvis uz Lielo galeriju. Visi kā skolas bērni aplīp ap Revolūcijas piramīdu, mēģinot kopbildē atrast sevi. I.Lancmanis stāv atstatus un smaida.
Intervija Dienai notiek stundu pirms šī mierpilnā un harmoniskā brīža, I.Lancmanim stalti soļojot gar gleznām un dodot strādniekiem pēdējos padomus precīzā gleznu "pakāršanā".
"Tas tomēr ir romantisma paveids. Konceptuālais romantisms. Kā mana sieva Ieva Lancmane savā laikā to precīzi nosauca, tā es arī turpinu. Negribētu teikt, ka tas ir kaut kāds moralizējošs kara sacerējums, kā Oto Diksam. Viņš ļoti ģeniāli uztaisīja savu darbu par Pirmo pasaules karu. Tikai gāja citu ceļu - izgāztas zarnas, sapuvuši līķi, bet neapšaubāmi, tas bija ārkārtīgi spēcīgi. Viņš gribēja panākt naidu pret karu caur riebumu. Es gribēju mazliet savādāk. Varbūt jūs ievērojāt, te nav neviena asins piliena, nav neviena karātavu striķa. Izvēlējos šo nelielo niansi, ka viņi lido gaisā, lai vēl mazliet noņemtu brutālo varmācības saturu, lai to pārvērstu abstrakcijā. Izstāde zināmā mērā ir iecerēta kā gotiskais virotņu altāris, kur ir daudz, daudz bilžu. Esmu neglābjami iespaidojies no pašas jēra idejas. Būtībā karš un revolūcija ir nemitīga upurēšanās. Daļa ir apzinātie cēlie upuri, bet daļa ir vienkārši jēra nokaušana bez jēgas. Upurjērs šī vārda nožēlojamākajā nozīmē - nogalina, un viss.
Man radās sajūta, ka asinis ienāk caur ziediem.
Tā es gribēju. Tās ir fuksijas. Asinis - tas ir ļoti vulgāri. Ar katru jaunu filmu mēs redzam aizvien vairāk asiņu. Man tas dziļi riebj, es to nevaru skatīties un nolēmu, ka man nebūs neviena asins piliena. Man būs tikai neomulīgi priekšstati par šausmām. Te ir izšķīduši ķirši, kaut kas brūk, gāžas...
Vai jūs kādreiz esat iztēlojies sevi ļoti konkrēti ar šauteni rokās?
Kara apstākļos? Jā, es to apzinos. Tā jau ir kara traģēdija, ja karš būtu, man, tāpat kā visiem citiem, būtu pienākums iet un šaut. Vienīgi ir ļoti svarīgi, kurā brīdī tu kurā pusē atrodies. Ja cilvēkiem ir jāaizstāv sava zeme, tad pienākums vienmēr ir viens. Un tur šīs pārdomas vairs neder. Karš ir ārkārtēja situācija, un es nebūt negribu būt tāds vienkāršots pacifists, kurš saka: "Visus karus nost, tie nekur neder." Kari ir bijuši un acīmredzot būs. Vēl vairāk. Kari ir jebkuras evolūcijas pamatā. Cilvēci kaut kādā mērā attīra situācija, bieži attīra visu placdarmu. Piemēram, Vācijas uzplaukums pēc Otrā pasaules kara bija iespējams, tikai pateicoties tam, ka Vācija cieta milzīgu sagrāvi, nācija izjuta vislielāko pazemojumu, kāds vien var būt, un tukšā vietā sāka būvēt jaunu dzīvi. Tas ir absurds, kā var maksāt tik dārgu cenu, bet tā tas vienkārši iznāk, neviens to negrib. Otrā pasaules kara rezultāts atjaunināja kapitālismu. Ja mēs skatāmies uz 1940.gadu, komunismam bija visas iespējas pamazām aprīt visu pasauli. Jo kapitālisms nespēja nodrošināt pietiekamu dzīves līmeni. Visas šīs ekonomiskās krīzes un tiešām proletariāta nabadzība. Tas viss tā bija. Otrais pasaules karš parādīja, ka kapitālisms var atjaunoties, jo daudzās valstīs viss bija nolīdzināts līdz ar zemi, sāka visu no gala. Tāpat sagrautā Japāna ar savu šausmīgo pazemojumu. Tā nekad nebūtu tā Japāna, kas tagad, ja nebūtu bijis baigais trieciens - 1945.gadā visi nācijas goda jēdzieni un principi bija drupās - Hirosima, Nagasaki... Lūk, tur ir tā baigā dialektika. No vienas puses, karš ir ļauns, slikts un nav nekas nožēlojamāks, no otras puses - karš ir pamatā visai atjaunotnei.
Latvijas vēsturē tas pats paradokss - skolēnu trulas nāves, bet tās sagatavo Lāčplēša dienu, ar ko lepojamies, un liek pamatus savai valstij.
Jā, tā tas ir. Latvijai ir paveicies. Latvijas armija vienmēr ir varējusi darboties labos un cēlos apstākļos. Nerunāsim par baismo 1940.gadu. Neatkarības cīņas, tas viss ir bijis ļoti skaisti. Latvijas armija nav gājusi iekšā nevienā teritorijā un tūlīt ķērusies pie zemnieku kāršanas, kā to darīja Austroungārijas armija, kura pat neiegāja svešā teritorijā. Kāpēc es parādīju to pēdējo bildi? Tas ir nācijas vājprāta piemērs. Viņi zemniekus kāra nevis svešā, bet savā teritorijā. Galīcija piederēja Austroungārijai, vienā dienā sākās karš, un viņi paziņo - šie te mūsu pavalstnieki, slāvi, domā, ka viņu cars ir Pēterburgā, nevis Vīnē. Un viņi uz aizdomu pamata par simpātijām pret Krieviju sāka nogalināt paši savus zemniekus. Tas ir kaut kas neiedomājams. Sevišķi baismīgs piemērs tam, kādu nežēlību var sasniegt politiskie mērķi, ja tos izpilda ar tādu īsti austrisku pedantiskumu un kārtības mīlestību. Dažos mēnešos 30 000 zemnieku uz aizdomu pamata par spiegošanu Krievijas labā tika nogalināti. Tāpēc es izvilku priekšplānā šo kā varbūt viskrasāko piemēru, kas notiek ar cilvēka psihi kara apstākļos.
Kas notiek ar cilvēka psihi šodienas miera apstākļos? Kur rodas neaptveramā neiecietība, piemēram, interneta vidē?
Tas ir šausmīgi. Es strādāju pie šīm gleznām trīs gadus. Sagatavošanas process bija neskaitāmas grāmatas un internets, internets, internets... Jūs pareizi minējāt. Es skatīju ļoti daudzas interneta lapas, jo kara vēsture un militāras būšanas cilvēkus saista neprātīgi. Tur arī ir kaut kas slimīgs. Cik daudz ir kara vēstures klubu, rekonstrukcijas klubu, kur cilvēki izdod visu savu pēdējo naudu, lai tērptos tajos tērpos un ietu un iztēlotos, ka nošauj cits citu. Tad viņi krīt, pieceļas un smejas, un iet dzert šņabi. Tas ir kaut kas slimīgs. Tas nozīmē, ka viņi aizpilda robu - viņos dzīvo ataviskā nepieciešamība nogalināt.
Aizturēta naida atspere, liekas, ka tūlīt sprāgs...
Jā. Ja tā būtu saistīta tikai ar tiem cilvēkiem, kam karš patīk tiešā veidā - iet un spēlēt kariņu. Bet visiem pārējiem arī tā iekšā ir kļuvusi par aizturēto atsperi. Tas ir īstais vārds. Tas ir tieši tas, ka ikdiena, miera laiks acīmredzot cilvēkā akumulē šo atavisko tieksmi izlādēties tādā vienā naida uzrāvienā. Pagājuši ir tik daudz gadu desmiti, acīmredzot, trešā pasaules kara nebūs, un cilvēkiem tas viss paliek iekšā. Viņi to izgāž savā ģimenē. Kā var nogalināt savu bērnu? Kā var kaut kas tāds būt? Sieva var pasūtīt vīra slepkavību. Ja mēs paskatāmies, kas stāv aiz jebkura darba kolektīva, vai politiskais naids, kas ir tik kvēlojošs?... Kas nāk ārā internetā, dažkārt ir baigi lasīt. Piemēram, krievu nacionālistu militāristu lapas. Lamuvārdi kopā ar kliedzieniem pēc asinīm. Ja jau būtu runa tikai par Putina jūgendu, bet ja mēs paskatāmies tajā pašā mīļajā Latvijā - cik daudz gaisā krājas naida. Ja paskatās, kā politiskās partijas cita citu apkaro. Politiskā dzīve arī ir viens karš, tas ir virtuālais karš. Acis deg. Ja viņš nav manā partijā, tad viņa darbiem nav nozīmes. Naids tiek kultivēts, tas ir arvien svelošāks, un tas ir briesmīgi. Kā savā pagarajā dzīvē esmu konstatējis, es vispār neesmu spējīgs ienīst. Es to nesaprotu. Cilvēki sevi iznīcina, viņi ir nelaimīgi, viņiem ir grūti, viņi moka sevi. Acīmredzot daudziem tas ir viņu radošais potenciāls, tas ir viņu adrenalīns, tas ir viņu lielais pārdzīvojums, kas bieži nāk vienkārši no dzīves vientulības, no garlaicības. Jaunieši, kas skolās šauj... Kas tas ir? Viņi vēlas sevi parādīt kā spēcīgu personību, un to vislabāk var parādīt, otru nogalinot. Tā ir galējā forma. Man ir nācies iziet cauri ļoti baismām lietām. Sākums bija izbrīns, kāpēc tā notiek. Kāpēc cilvēki tā dara? Dzīve taču ir skaista. Tāpēc es visur pretstatā liktu puķes, mākoņus... Kāpēc ir šis trakums? Tomēr cilvēkos ir ļoti daudz tumšu dziņu, un internets to skaidri rāda. Internets turklāt vēl iedrošina. Filmās vēl ir cenzūra, bet internetkanālos cilvēki var apmainīties ar tādām nogalināšanas izjūtām, ka mati ceļas stāvus.
Tik dziļi iegremdējoties šajā tēmā, vai jums nenācās domāt par to, cik bieza vai plāna būtu jūsu civilizācijas kārtiņa, ja nāktos glābt kailo dzīvību?
Protams, es sev jautāju, kā es būtu rīkojies situācijā, kad es esmu iesaukts armijā un man liek kaut ko darīt. Vienu gan es secināju. Es neprotu ienīst. Esmu bieži domājis tā: viena lieta ir šaut frontē. Tas ir jādara cilvēkam, ja viņš ir savas valsts armijā un aizstāv dzimteni. Viņam ir jāvar šaut. Nākamais. Tuvcīņā ar durkli - vai es varu otram iedurt ribās? Tagad man gribas teikt - nē. Bet es pilnīgi pieļauju - ja to liek pavēle... Jautājums ir par pavēli. Viss šausmīgais, kas ir noticis, vienmēr ir attaisnots ar pavēli vai priekšniecību. Tur ir tas smagais jautājums. Vai to nedarīt un tikt nošautam vai to darīt. Tomēr ir atšķirība. Pavēle tajos bēdīgajos piemēros pastāvēja tikai īsu brīdi, pārējais ir pašdarbība. Zemnieku kari bija amatieri. Tur izlien nākamais slānis. Notiek atlase. Viens, zobus sakodis, šauj uz otru, pārvar sevi, varbūt iedomājas, ka otram mājās arī ir ģimene, bet viņš izdara, ko prasa no viņa pienākums pret dzimteni. Tas, ko cilvēks nedrīkst sevī pieļaut, tas ir nākamais solis - viņš nedrīkst nogalināt tad, kad viņam to nepieprasa. Tur, lūk, ir lielā starpība, un es pilnīgi skaidri varu pateikt, ka es to nekad nevarētu darīt.
Zenta Mauriņa brīnījās, kā cilvēks, kas rada dievišķas kultūras vērtības, vienlaikus spējīgs to visu iznīcināt. Jūs, šķiet, tas vairs neizbrīna, saprotat.
Nē, ne jau saprotu...
Izprotat, precīzāk.
Jā, es izprotu, jā. Daudzos gadījumos esmu spiests pieņemt to vienkārši kā faktu. Es nevaru aptvert to, kas ir noticis ar to cilvēku. Bet vismaz pēc šiem trim gadiem esmu iepazinis pasauli, kā tā funkcionē. Daudz kas mani mazāk pārsteidz. Esmu ieguvis filozofiskāku skatu uz lietām. Nevar teikt, ka tikai triju gadu laikā. Beigu beigās - man ir kara atmiņas jau no bērnības.
Esmu dzimis 1941.gada 29.jūlijā, brīdī, kad karš jau ir sācies. Mans tēvs bija paņemts Sarkanajā armijā, bet viņš kaut kur izmuka pie Daugavpils un slapstīdamies atkļuva uz Rīgu. Varat iedomāties, kādas šausmas izjuta mana māte. Tās ir manī joprojām. Tas ir iedzimts. 1944.gada vasarā redzēju, kā Jelgava dega un kā lidmašīnas taisīja pikējošo skaņu - ūuuuu (kā filmās). Kā krievu armija šāva pāri Lielupei, kā tur krita bumba. Tas viss man ir acu priekšā. Es dzīvoju kopā ar karu. Protams, kā bērns jau to tik galēji nepārdzīvoju, bet es atceros pieaugušo attieksmi. Kā māte mani vienā brīdī sagrābj un nes. Kā mēs kādu laiku dzīvojām mežā. Es atceros, kā vecmāmiņa ieraka visu mantu pirms bēgšanas. Tur bija sudraba karotītes, veļa un burkas ar zemeņu zapti.
Vai atceraties izsalkuma sajūtu?
Māte jau atdeva visu, kas vien bija, to labāko. Katrā ziņā - 40.gadu nabadzību es atceros. Labi atceros - cukura rindu divu dienu garumā.
Jūs esat viens no cilvēkiem, kas piekritis bez atlīdzības strādāt par jaunā kultūras ministra Inta Dāldera padomnieku. Kultūras darbinieki sākuši diskusiju par iespējamām kultūrpolitikas prioritātēm, kas jāizvēlas laikā, kad visiem nepietiks. Vai jūs gaidīsiet, kad jums lūgs padomu, vai jums ir jautājumi, kurus gribat aizstāvēt uzreiz. Vai jums ir skaidra sapratne par to, kas šobrīd ir vissvarīgākais?
Mana joma būs pieminekļi, tiktāl es biju ar mieru. Pieminekļu jomā man ir savi priekšstati, ko vajag darīt. Sevišķi šajos grūtajos laikos būs ļoti smagi. Pieminekļi un to restaurācija droši vien būs viens no pirmajiem punktiem, kur visi teiks - zināt, bez tā mēs varam dzīvot. Arī par Rundāles pili var teikt - kad trūkst maizes, bez tās var dzīvot. Bet tā ir tā lielā kļūda. Pagājušā gada decembrī biju kultūras forumā Francijā, kas bija veltīts tēmai Kultūra krīzes apstākļos. Tur ar skaitļiem parādīja, ka kultūra krīzes apstākļos vienmēr ir vienīgais stabilais faktors. Tā turpina ienest ļoti daudz. Ļoti daudzi cilvēki ir nodarbināti. Tūrisma pamata motors ir un paliek pieminekļi. Tie ir neiedomājami miljardi, ko Francijas ekonomikā ienes tūrisms. Latvijā būtu mazāk, bet arī ļoti daudz. Ja Latvijā ir viena niša, uz ko tā var cerēt arī nākotnē, tad tas ir zaļais tūrisms, neskarta daba un ļoti jauka kultūrvide. Varbūt mūsu pilis nav tik milzīgas kā Francijā vai Itālijā, bet tomēr Latvijas ainava veido ļoti harmonisku vienību, ko ārzemnieki labprāt uztver un patērē.u
***
Imants Lancmanis
Dzimis 1941.gadā Rīgā
Mākslas vēsturnieks, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists un iniciators, gleznotājs, daudzu monogrāfiju autors, sabiedrisks darbinieks, publicists
1966.gadā absolvē Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, zināms kā Otrās franču grupas dalībnieks
Kopš 1975.gada Rundāles pils muzeja direktors
Galvenie pētnieciskā darba virzieni - Latvijas māksla XVIII un XIX gadsimtā, Latvijas muižu un piļu arhitektūra, heraldikas vēsture un terminoloģija
Ieguvis daudzas Latvijas un starptautiskas atzinības