Intelektuālais mākonis

Pietiks nosaukt vēlēšanos "Pasaule pirmo reizi atrodas reāla mākslīgā intelekta radīšanas gaidās, mēs šo pirmo virtuālo smadzeņu "saprātīgo dzīves vidi" dēvējam par globālo intelektuālo mākoni, un jau tuvāko desmit gadu laikā 70% pasaules iedzīvotāju lietos fiksētu vai mobilu, nav svarīgi, piekļuvi visātrākajam internetam, kas notiks caur kompjūteriem, telefoniem, komunikatoriem, dažāda veida un funkciju navigatoriem un citiem datu/informācijas raidītājiem — un tie būs cilvēciskas reakcijas un domāšanas tipa algoritmi, kuru pamatā — miljardiem cilvēku kolektīvās pieredzes un uzvedības modeļu faktu apstrāde. Piemēram, jums zudīs problēmas ar jebkura nolūka partneriem komunicēt svešā valodā — ikviens teksts vai balss ziņojums tiks momentā tulkots jebkurā pasaules valodā, vai — pietiks jums kompjūteram nosaukt aptuvenu, pat abstraktu vēlēšanos — es gribu vakarā paskatīties jautru filmu par zvēriņiem! —, lai jūsu PC tiktu ielādēta apjomīga programma ar filmām, nu, un tā tālāk..." Kā fakts, cik tomēr mudīgi jaunās tehnoloģijas iemiesojas dzīvē: pat tik konservatīvā vidē, kā Amerikas Kinoakadēmija, kas principā neatbalsta radikālus mākslas žestus, starp 14 nosauktajām — tostarp, protams, tradicionālajiem visas pasaules bērnu mīluļiem stāstiem par Kungfu pandu, robotu Valliju, Madagaskaras-2 dauzoņām un zilonīti Hortonu, — pretendentēm uz gada Oskaru par labāko animācijas filmu (14 ir garais saraksts, 22.janvārī tiks paziņots reālo pretendentu short list), divas ir tīrs 2008.gada tehnoloģiskais jaunums — trīsdimensiju jeb stereoskopiskās multiplikācijas filmas! Turklāt pirmo — Aizlidini mani uz Mēnesi — jau rāda Parex Plaza, bet 3D dēku stāsts par sunīti Voltu ir ceļā uz Latviju.Skatītājs nav nepieciešams Nav brīnums, ka 18.novembrī kopā ar Latvijas valsti jubileju nosvinējušajai Mikipelei (tiesa, Mikimauss ir desmit gadu jaunāks par Latviju — pirmā filma ar lielā ausu ļempaka piedalīšanos — Kuģīša Villijs piedzīvojumi — uz ASV ekrāniem iznāca 1928.gada 18.novembrī) nākamgad gaidāms 3D klonēšanas process — Volta Disneja tautās palaistajam peles seriālam draud stereoskopiskā "remasterizācija". Un ne velti modernās mākslas kurators amerikānis Lī Velss vairākos pasaules muzejos šogad demonstrē ceļojošu starpdisciplināru izstādi ar zīmīgu nosaukumu Drift (dreifēšana, arī peldēšana, plūsma...), kura patlaban pietauvojusies Maskavas Starptautiskajā Mūsdienu mākslas centrā un saucas In Transition Russia. Tā būtībā ir virtuālās mākslas izstāde, kurai... nav nepieciešams skatītājs. Precīzāk, skatītājs tā tradicionālajā fiziskajā formā — kā cilvēks, kurš klātienē aplūko, skatās mākslas darbus. Izstādes galveno tēmu Velss formulē kā "globālu ideju un tēlu migrāciju, bezgalīga vizuālu iespaidu plūsma, kas cirkulē no mākslinieka vai idejas autora pie skatītāja/patērētāja, pateicoties internetam un citām ātrām ciparu tehnoloģijām". Tēli un idejas neeksistē reālajā, bet gan virtuālajā laiktelpā, tiem vienlaikus gan ir "taustāma" forma, gan nav tās. Tie lielāko tiesu ir globālā tīmekļa projekti. Izstādes vizītkarte meksikāņu mākslinieka animatora Karlosa Amoralesa filma, kurā iespaidīgā, taču minimālisma estētikā tiek rādīts, kā pasauli iekaro mēness gaismā lidojošu vilkaču bars, kurš pieaug ģeometriskā progresijā. Līdzīgi vizuālajai informācijai, kura nekontrolējami sagūsta katru planētas iedzīvotāju, ja vien tas ir kaut mazākajā mērā socializējies: lieto televizoru, kompjūteru, mobilo u.c. "sadzīves tehniku". Filmiņa par vampīriskajiem vilkačiem ir savā veidā zīme, savā veidā — arhaika, ja ņem vērā, ka citi Lū Velsa sarūpētie darbi ir "virtuāli projekti" vārda tiešā nozīmē — brits Stjuarts Houms monitorā radījis "spēlfilmu", kurā bezcerīgā. emocionāli nomācošā atrakciju montāžā virknējas DVD, VHS un citiem informācijas nesējiem sastopamais teksts — "aizliegums kopēt un pavairot doto produkciju". Populārā online iepazīšanās spēle Second Life ir ķīniešu mākslinieces Čao Feijas intereses/mākslas refeksijas objekts, un, lūk, skatītājam tiek dota iespēja iepazīties ar visai nerātnu un autentisku pašas mākslinieces iepazīšanās dienasgrāmatu. Turpinot šo loģiku, katrs, kurš YouTube, Flickr vai draugiem.lv ievieto savas fotogrāfijas, verbālās refleksijas, zīmējumus vai videorullīšus, arī ir pielīdzināms māksliniekam, kas atklāj pasaulei daļiņu savas personality, ir pārliecināts Lū Velss. "Zūd robeža starp, piemēram, blogeri un mākslinieku, katrs nodarbojas ar daiļradi," apgalvo Velss. Amerikāņu māksliniece Perija Bērda piedāvā katram interesentam piedalīties "mākslas projektā", kura būtība ir — ar pašu rokām/prātu radītu vizuālu kompozīciju starpniecību papildināt klasisko Dzigas Vertova dokfilmu — kino montāžas avangarda šedevru Cilvēks ar kameru. "Mēs katrs esam un spējam būt cilvēks ar kameru," — lepni ziņo Bērda. Jautājums tikai — vai katrs mēs esam un spējam būt Dziga Vertovs? Antonioni, Fellīni, Bergmans un tā tālāk. Par laimi, visiem šiem online mākslas projektiem ir viena katastrofāla nelaime — tos ir ļoti interesanti papildināt ar dažnedažādām pašdarbnieciskām blēņām, bet ārkārtīgi mokoši skatīties. Nu, gandrīz kā atrodoties ciemos — ir grūti novaldīties un nekļūt "netolerantam", kamēr viesmīlīgie namatēvi/mātes stundām ilgi viesiem rāda ar mobilo sabildētos ceļojuma fotogrāfiju tūkstošus — cik mums tur jautri gāja! Un labi, ka tā. Tāpēc, ja man ir jāizvēlas, kā komfortablāk jukt prātā no mākslinieku miljoniem globālajā tīmeklī, es pagaidām izvēlos multiplicēto sunīti Voltu un kāmi plastikāta balonā, kurš baidās inficēties ar civilizācijas saniegumiem.