Īsa traktoru vēsture ukraiņu valodā

Tas pamudinājis daudzu valstu izdevējus to izdot savās nacionālajās valodās. Reta veiksme - grāmatu Eiropā pērk, un arī vairākums kritiķu ir apmierināti par sprauni apcerēto Austrumeiropas emigrantu identitāti. Likumsakarīgs turpinājums šogad - izdoti divi Levickas romāni Divi furgoni (Two Caravans) un Zemeņu lauki par labāku dzīvi meklējošiem viesstrādniekiem no Austrumeiropas, Ķīnas un Āfrikas.Cita attieksme gan varētu būt Austrumeiropā. Tur grāmatas lasītāju un cienītāju skaits nebūs tik liels. Tas tāpēc, ka angļu melnā humora garā autore apslacījusi Austrumeiropas identitātes svētumus. Sākot ar centrālo tēmu, kā apprecēties ar ārzemnieku, un beidzot ar ievārījumu burku un dažādu dārzeņu konservu uzkrāšanu, kas ir labi saprotama izdarība Austrumeiropas iedzīvotājiem, no kuriem daudzi šādu taupīšanu piekopj vēl šobaltdien.Neraugoties uz to, ka bads tik drīzi nav gaidāms, ka sadzīve kļūst arvien stabilāka. Šāds izmanīgums, ko Levicka dēvē par "taupīšanas, konservēšanas, cepšanas un gatavošanas gadiem" ir grūti saprotams Rietumeiropas cilvēkam, tāpēc saista uzmanību. "Manai mātei zem kāpnēm bija pieliekamais kambaris, kas no grīdas līdz griestiem bija piepildīts ar konservu bundžām. Tajās glabājās zivis, gaļa, tomāti, augļi, dārzeņi un pudiņi, cukura pakas (granulētais cukurs, pūdercukurs, cukurs glazūrām un cukurgraudi), milti (parastie milti, milti ar cepamā pulvera piejaukumu un pilngraudu milti), rīsi (rīsi pudiņam un gargraudu rīsi), makaroni (radziņi, spirāles un nūdeles), lēcas, griķi, šķeltie zirņi, auzu pārslas, eļļas pudeles (augu eļļa, saulespuķu eļļa un olīveļļa), dārzeņi marinādē (tomāti, gurķi un bietes), sauso brokastu pārslu kārbas (galvenokārt kviešu skaidiņas), cepumu iepakojumi (lielākoties pilngraudu cepumi ar šokolādi) un šokolādes tāfelītes." (22.lpp) Uzskaitījums vēl turpinās, un tas lieliski raksturo Austrumeiropas cilvēka kolektīvo atmiņu. Par bezjēdzīgi veidotajiem pārtikas uzkrājumiem vareni ironizējis arī igauņu rakstnieks A.Kivireks lugā Igauņu bēres, kuras iestudējumu bija iespējams noskatīties Latvijas Nacionālajā teātrī 2005.gada maijā un gadu pēc tam arī Valmieras Drāmas teātrī.Marina Levicka ir dzimusi Vācijā, kad pēc Otrā pasaules kara viņas vecāki devās prom no Ukrainas un galu galā nokļuva Anglijā. Tur viņa dzīvo arī patlaban un strādā par pasniedzēju universitātē. Izcelsmes un piederības jautājums Levickas romānā ir no svara, jo teksts veidots kā pseidodienasgrāmata, proti, autores un romāna vēstītājas biogrāfijas ir stipri līdzīgas. Abas ir no Ukrainas emigrējušu vecāku meitas otrajā paaudzē. Tomēr spriešana, kas no romānā aprakstītā ir noticis īstenībā, ir neauglīga, jo tāpat skaidrs, ka literatūra pieļauj lielu brīvību, pat vaļību fantāzijai.Lai arī romāna tagadnes laiks mijas ar pagātnes fragmentiem atstāstījuma veidā, galvenie notikumi risinās mūsdienās. Ir mirusi vēstītājas māte, un, nevēdama vienoties par mātes atstātā mantojuma sadali, stāstniece uz vairākiem gadiem ir sastrīdējusies ar savu māsu. Tomēr ir notikums, kas viņas atkal apvieno kopīgai cīņai, – viņu abu tēvs, kurš raksta apcerējumu par traktoru vēsturi ukraiņu valodā (romānā tas izlasāms), paziņo par savu ieceri precēties ar teju piecdesmit gadus jaunāku sievieti no Ukrainas. Interesanto un spraigo sižetu pārstāstīt nav vajadzīgs, citādi tiks laupīts lasīšanas prieks. Tomēr teksts ir lielisks daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Levickas rokrakstā par apbrīnojamu instrumentu ir pārtapusi ironija un humors. Nav pārspīlējumu, uzbāzības, vien labi lasāms lieki nesarežģīts vēstījums, ģimenes sāga. Otrkārt, grāmata ir lielisks īsais kurss Ukrainas vēsturē, kura līdzīga daudzām citām Austrumeiropas tautu vēsturēm pēc Otrā pasaules kara. Treškārt, izvēlēta aktuāla tēma - ukrainiete Valentīna cenšas apprecēties ar ārzemnieku, lai tiktu prom no savas stagnējošās vides. Un šī tēma ir aktuāla vēl joprojām - pat es esmu saņēmis mēstules, kurās cilvēki no Baltkrievijas piedāvā sapazīties un pēcāk, iespējams, arī apprecēties.Grāmatā apspēlēts slavenais mīts par ārzemnieku bagātības apjoma pārākumu pār nacionālajā vidē atrodamo reflektantu naudas maka biezumu. To papildina vēl daudzi humora apdvesti mītu versiju pārstāsti. Piemēram, tēvu glābt gribošo māsu pirmajā versijā Valentīna ir balināta blondīne ar lielām krūtīm, īsā kleitā, biezā smiņķa kārtā smokoša krāpniece, kura spējīga vien mikroviļņu krāsni uzsildīt iepriekš sasaldētu ēdienu. Tomēr izrādās, ka šāds precinieces stereotipiskais aprīkojums ierastajā dzīvē ir cita tipa sievietei raksturīgs.Teksts padevies neparasti dzīvelīgs, izņemot noslēgumu, kad Valentīna sadomā atgriezties Ukrainā. Bet cilvēka prāts jau mēdz piespēlēt arī grūti skaidrojamus rīcības plānus. To apliecina arī neizteiksmīgais grāmatas vāks.Pieklājīga un ieteicama lasāmviela ne tikai precinieces tipa sievietēm, bet arī jebkuram lasošam cilvēces pārstāvim.