Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Piektdiena, 18. oktobris
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

Izvēle un sprosts

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore, izstādes atklāšanā emocionāli iepazīstināja ar tās dalībniekiem - lielākoties gados jauniem, pavisam «zaļiem» māksliniekiem. Viņas runā ieskanējās pat tāda kā mulsuma nots - kā tas gadījies, ka nupat vēl Latvijas Mākslas akadēmijas gaiteņus deldējušie Grafikas nodaļas studenti tagad kā dažāda līmeņa grādu īpašnieki ievākušies kaimiņmājā - vissvētākajā latviešu mākslas templī? Izņēmuma gadījums! Samulsa arī daļa klātesošo - kur tad citur, ja ne valsts galvenajā izstāžu zālē vajadzētu tapt redzamām aktuālākajām kustībām lokālajā mākslas dzīves ainā? Vai to pašlaik aktīvajiem veidotājiem būt nolemtiem malties pa vecām fabrikām, noliktavām un alus brūžiem līdz pirmajām «apaļajām jubilejām»? Risks, ka daļa Vielmaiņas autoru nākotnē varbūt nenonāks vispārējas atzinības pašā centrā, bet ieņems vietu, tā teikt, vairāk uz perifērijas pusi, neliekas necik biedējošs, manot, ka tieši no mākslas vēstures lēzenajām pakājēm tiek celta ārā lielākā daļa LNMM pēdējo sezonu piedāvājuma.

Toties, ja izdodas pieņemt, ka Nacionālā muzeja šarms slēpjas konservatīvismā (kā tas vairākkārt dzirdēts no muzeja dāmām) un visai reaktīvā izstāžu politikā (atšķirībā no, piemēram, izteikti proaktīvās Latvijas Nacionālās operas), sirsnīgi jāpievienojas muzeja direktores pateicības vārdiem izstādes kuratoram, grafiķim un jauno kolēģu audzinātājam Jurim Petraškevičam, bez kura iniciatīvas, izrādās, pat stipri ierobežota mēroga furors namā ar kolonnām nevienam ne sapņos nebūtu rādījies.

Saskatāma mērķtiecība


Vielmaiņa
apliecina, ka LMA Grafikas nodaļas pasniedzēju, studentu un neseno absolventu nosacītais «korpuss» ir viena no retajām latviešu mākslas virtuālajām vietnēm, kurās notiek dzīva ideju apmaiņa, valda meklējošs gars un, kas nav mazāk svarīgi, fiziska aktivitāte. Darbu izstādē ir daudz, vietām pat uz ērtai skatīšanai nepieciešamās telpas rēķina, un tie pārstāv nosacīti trīs virzienus. Vienā - pārliecinošākajā - iekļaujas mākslinieki, kas savu ieceru realizācijai izvēlējušies grafikas tehnikas kā organisku izteiksmes nepieciešamību. Tajā līdzās vecmeistariem, starp citu, ne tikai grafiķiem vai vismaz ne vienīgi grafiķiem, - Vladislavam Grišinam, Guntaram Sietiņam, Jurim Petraškevičam, Helēnai Heinrihsonei un Kristapam Ģelzim - ar saskatāmu mērķtiecību darbojas Paulis Liepa, Linda Blanka, Gints Ozoliņš, Mētra Drulle. Pilnīgi apburošas klasiskas vara gravīras izstādījis Juris Briedis.

Pretējā nometnē atrodas darbi, kas izmanto no grafikas tehnikām visai tālu stāvošus medijus - fotogrāfiju, video, instalāciju - un kas pēc izstādes kuratora ieceres aicināti problematizēt grafiskas pieejas specifiku pavisam atšķirīgās jaunrades jomās. Dažos gadījumos šāds jautājuma formulējums ved pie patiešām interesantām atbildēm, - piemēram, Vidagas Karpenko priekšnesumā, kurā aptumšota telpa, animācija un asprātīga multiprojekciju instalācija varbūt vistiešāk sasaucas ar izstādes nosaukumā iekodēto vielu apmaiņas metaforu. Trausla līdzsvara stāvoklī, kurā grafikas «robežu paplašināšana» šķiet pamats rosinošai diskusijai, noturas Lienas Bondares ar matiem izšūtais spilvens, Antas Pences absurdie apdrukāta papīra locījumi, Diānas Boitmanes porcelāna vistu kājas apdrukātos polietilēna maisiņos. Savukārt, dažus pat ļoti saistošus darbus vērojot (Līva Rutmane, Katrīna Sauškina, Lita Liepa, Kate Krolle - visas mūsu laikmetīgās mākslas cerības!), nepamet sajūta, ka grafikas konteksts nevajadzīgi iesprosto to uztveri un ka fotogrāfijas vai video pilnvērtīgāk atklātos citā sastatījumā.

Jaunas robežas


Pretrunīgā iespaida cēloņi, iespējams, meklējami situācijā, kurā tendence mākslu disciplīnām mijiedarboties apsteidz pat visumā progresīvos Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas mudinājumus audzēkņiem droši paplašināt izteiksmes diapazonu. Izstādē ir arī darbi, kas parāda «stājgrafikas» kā savu laiku pārdzīvojušas tradīcijas mazvērtīgāko šlepi - neobligātu figuratīvismu vai manierīgu stilizāciju. Izrādās, ar «robežu paplašināšanu» vien nebūs gana, ja mūsdienu mākslas procesa dinamika paģērē vilkt pavisam jaunas.

«Grafiķu» izstāde līdzās iepriecinošai atziņai par vitālas kopienas pastāvēšanu provocē arī uz ilgām pēc jaunām institucionālām figūrām. Galvenokārt jau tādām, kurās statiskās mākslas nebūtu mākslīgi šķirtas no dinamiskām, piemēram, kino vai mūzikas, konceptuāla prakse - no pamatīgām literatūras vai kultūras teorijas studijām. Acīmredzamais lūdzas pēc respekta, bez kāda mājiena par atbalstu tādai vai citādai «politikai», par kuru, šaubu nav, nacionālo tradīciju aizstāvji jebkuru kritiķi nolinčotu bez vārda runas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja