Vai ir (mēdz būt) situācijas, kad izvēles nav? Daži filosofi apgalvo, ka ir tikai viena izvēle, kurai nav izvēles — nomiršana. Kaut gan arī tas ir drīzāk attieksmes jautājums. Ko nozīmē "nomirt"? Šeit un tagad — tajā konkrētajā formā, kādu katrs mēs redzam spogulī pie rīta zobu pucēšanas? Vai metaforiskā formā, ja ticam šambalai, paradīzei, reinkarnācijai vai kādām citādākām "dzīvēm pēc dzīves"? Pupu mizas.
Izvēle vienmēr ir grūta. Piemēram, droši deru, ka daudzi — tāpat kā es — nevar izvēlēties, kuru grāmatu lai tagad lasa. Un vai vispār lasīt — vai tomēr labāk aiziet uz teātri, par kuru jau iepriekš zini — nekas labs tur nav gaidāms —, tak tomēr ir patīkami vilties (līdzīgi ir ar filmām un visu citu iz tā saucamās garīgās fizkultūras jeb mākslas, kas kustina jutekļus, jomas).
Vai lasīt nule tulkoto Gordona Remzija autobiogrāfiju Elles virtuve? Kā nekā — pirmais skotu kulinārs, kas dabūjis trīs "mišlēna" zvaigznītes, kas automātiski ieceļ šo pavāru tādu kā virtuves Nobeļa prēmijas laureātu listē. Grūta bērnība, tēvs alkoholiķis, brālis narkomāns, paša sapnis kļūt par futbola zvaigzni un kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nākusī amata izvēle — kļūt par plīts virtuozu — ar tam sekojošo happy end — restorāni Parīzē, Ņujorkā, Maskavā, Tokijā, Londonā.... Vai šo spītīgā skotu džeka vitālo stāstu man vajag tagad, kad taisni grasos izbeigt domāt par pašpersonīgo garšas kārpiņu egoistiskajām baudām?
Varbūt daudz vērtāk būtu aizķerties pie gada pārsteidzošākā Eiropas hita/bestsellera — vācu rakstnieces Leonijas Svonas kriminālromāna Glenkilla? Tur notiek ļoti ļoti dīvainas lietiņas — mazā īru ciematiņā Glenkillā viena liela ganāmpulka aitas ar vadoni aitiņu Maplu priekšgalā izmeklē sava mīļotā ganiņa mīklaino nāvi, kas četrkāju sprogainajām detektīvēm aizdomīgi izskatās pēc slepkavības.
Vai varbūt tomēr pieturēties pie stabilām klasiskām vērtībām un ieurbties kārtējā Umberto Eko dižromānā Ķēniņienes Loanas noslēpumainā uguns? Jo — vai tad manu intelektuālo elpu neaizrauj jau pati intriga: sešdesmit gadu vecajam antikvariāta "grāmatu tārpam" plīsis asinsvada trombs smadzenēs pilnībā nobloķējis atmiņu un nabaga pārdevējs Džanbatista Bodoni neatceras neko personīgu, izņemot grāmatas, ko viņš reiz lasījis? Tipiskais Eko: saruna starp ārstu un pacientu
" — Bet kā jūs sauc?
— Paga, kaut kur tepat mēles galā būs... Es atcerējos un izspļāvu pirmo pašu dabiskāko frāzi: Mani sauc Arturs Gordons Pims.
— Neuzminējāt vis.
Tātad mani nesauca Arturs Gordons Pims. Pims neder. Es sāku tirgoties ar dakteri:
— Sauciet mani par... Ismaēlu? Jā, varat saukt Ismaēls.
— Nē, jūs pavisam nesauc Ismaēls. Mēģiniet vēlreiz."
Un jūs vēl arī tagad apgalvosit, ka cilvēkiem vienmēr ir izvēle?
Laikam jau palikšu pie Džona Brokmana sastādītā amerikāņu futurologu populārzinātnisku rakstu krājuma Zinātnes nākotne. XXI gadsimts. Ir taču mežonīgs kārdinājums uzzināt, kāda būs mūsu un Zemes nākotne, tā teikt, teorijā un praksē (tā grāmatā tiek sagrupēti raksti) un padomāt par to, lasot tekstus 2050. gada matemātika (kurā es neko nejēdzu, gluži kā joprojām nesaprotu, kā šitās hipersmagās govis — lidmašīnas — pamanās pacelties gaisā, bet tas mani tikai uzjautrina — šāda veida, kā angļi teiktu, useless/nelietderīgā neziņa), Laimes nākotne, Sarežģītības griesti, Ko bērni iemācīs zinātnei, Visuma nākotne, Vai pēc 50 gadiem mēs būsim tikpat skumji?
Īpaši jau aizskar un uzrunā pēdējais temats. Atbildi gan negribētos gaidīt tik ilgi. Izvēles brīvība ir mīts, kuru izdomājuši citplanētieši, lai mūsu dzīvi padarītu pilnīgi neciešamu. Katru nodzīvoto dienu domājiet par to.