Jokiem pievienotā vērtība
Ernesta Kļaviņa gleznu izstāde Ainavas un figūras, galerija Alma, līdz 2. maijam
Ernests Kļaviņš, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvents (2003) un ilggadējs laikraksta Diena karikatūrists, ir piedalījies dažādās grupu izstādēs kopš 90.gadu beigām (nozīmīgākās — laikmetīgās mākslas izstāde 2Show Viļņā (2003) un nesenais jauno glezniecības projekts Candy Bomber tepat Arsenālā (2007)). Tomēr vairāk publiskajā telpā izskanējušas viņa organizatoriskās aktivitātes, rīkojot Kārļa Ulmaņa pieminekļa alternatīvo konkursu Ulmanis mūsu sirdīs (2001), kas zināmās nacionālradikāļu aprindās izskanēja kā ņirgāšanās par dižā vadoņa piemiņu. Kļaviņa pirmā personālizstāde Arsenāla Radošajā darbnīcā (2002) demonstrēja kinētiski interaktīvu instalāciju ar vistu kautķermeņiem, ko skatītāji varēja dzenāt šurpu turpu ar tālvadības mašīnītēm. Nosaukums Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām liecina par veiksmīga karikatūrista ķērienu — ilustrēt kādu sentenci, tekstu vai jebko citu paradoksālā, negaidītā formā, kas reizēm atvasināta no teksta burtiskas interpretācijas.
Kļaviņš diez vai būtu viennozīmīgi dēvējams par gleznotāju, drīzāk perfekti iekļaujams šolaiku konceptuālās mākslinieciskās jaunrades gaisotnē, kur brīvi cirkulē visdažādākie izteiksmes līdzekļi. Tai skaitā arī glezniecība. Izstādē reljefi nošķirami divi periodi — simbolu un klišeju brīvi bezkaunīgas interpretācijas posms 90.gados, kam seko ikdienišķi dabas un tuvākās apkārtnes vērojumi spontāni ekspresīvā rokrakstā. Galerijas Sarkanajā zālē apskatāmi agrīnā ironiskā perioda darbi, kuros latvisko simbolu drūzmēšanās (Rainis un viņa tēli, 1997) mijas ar universāliem izklaides industrijas personāžiem, kas konfrontēti ar "augstās" kultūras kontekstu (Nāve Venēcijā, 1997; Bez nosaukuma, 2003). Te gandrīz gribas nopūst putekļus no pasena padomju mākslas kritikas termina "asociatīvā tēlainība", kas Kļaviņa darbu sakarā šķiet visai piemērots. Tā nenoliedzami ir saturā, mesidžā centrēta māksla, kas ignorē gleznieciskās formas estetizāciju un tradicionālāk noskaņotiem skatītājiem liek jautāt, kāpēc vispār jāķēpājas ar otām un krāsām, ja to pašu jociņu jebšu kultūras komentāru iespējams pārraidīt daudzos citos medijos. No avangarda mantotā publikas kaitināšana izvēršas gan saturiskā līmenī (triviālu tēlu izvēlē), gan formālā aspektā (primitīvi zīmējošā rokrakstā, ko "māk katrs bērns").
Tomēr Baltajā zālē daudz kas ir citādi. Dzimtās Ikšķiles ieliņas, stacijas interjers, elektrības vadi, koki, ceļazīmes un dzelzceļa pārbrauktuve, arī skats pa Mākslas akadēmijas logu uz Nacionālo mākslas muzeju u.c. parasti motīvi, kas uztriepti ekspresīvā alla prima tehnikā, emocionālu jēgu gūst tieši no kolorīta un otas raksta specifiskajām kvalitātēm. Pavīd kaut kas mantots no XX gadsimta sākuma ekspresionistiem, piemēram, ugunīgi oranžās saulrieta debesis (Vakars, 2006) izskatās pēc Edvarda Munka slavenākā darba Kliedziens fragmenta. Depresīvi draudīga, sakāpināta noskaņa iezogas naksnīgajās ainās — ēkas grīļojas, ceļš izliecas, it kā sekojot zemeslodes apaļumam, debesis šķiet pilnas spokainām tumsas čūskām (Nakts ainava, 2007). Savukārt Uzgaidāmā telpa (2006) uzdzen fiziski sajūtamu bezcerīgas šaurības un nolaistības gaisotni — tajā nīkstošo figūru aprises paliek nekonkrētas, bet centrā ir pati telpa — drūma un izļodzījusies. Salīdzinot ar tipiskiem 80.gadu neoekspresionistiem, Kļaviņš izceļas ar absolūtu intereses trūkumu par kādu iekšēju dēmonu vai globālu konceptu vizualizēšanu, bet atrod rosinošo necilos ārpasaules iespaidos.
Jaunrades transformācija, kad vairāk vai mazāk provocējošiem eksperimentiem seko atgriešanās pie glezniecības kā stabilāka un plašāka izteiksmes potenciāla, nav nekas neparasts (uzskatāmākais lokālais piemērs — Miķeļa Fišera sirreālo kalnu ainavu perioda iestāšanās). Arī Kļaviņš pats apgalvo, ka "to joku plēšanu nevar ilgi izturēt, ja nav pievienotās vērtības" (Diena, 3.IV 2008.).
Vai iespējams noticēt, ka šī vērtība, tāpat kā pirms gadsimta, spēj patverties mākslinieka subjektīvajā realitātes impresiju tulkojumā? Pirmajā brīdī šķiet tradicionāli un pat arhaiski, bet kārtējā mākslas vēstures spirālē varbūt svaigi un daudzsološi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.