Nopietnie nolūki. Apgāds ¼ Satori, 2008, 208 lpp.
Divas ziņas — sliktā un labā, pat ļoti. Sākšu ar slikto.
Sliktā ir tā, ka šajā grāmatā, kas ar minimālistisko, tomēr gana izaicinošo grafisko dizainu (autors Dagnis Skurbe) pretendē būt tiešām kā tāda eleganta "poligrāfiskā kļūda", kas ar izskatu vien jau uzsver savu citādību (brošūras jeb pocketbook formāts: asinis — un — asfalts — krāsas vāks ādas dīvāna fragmenta formā, izsmērētie burti, teksta spoguļu dažādie izmēri un nobīdes, virsrakstu daudzkārtējs replicējums...), ir padaudz redakcionālas dabas kļūdu — gramatisko, ortogrāfisko, bišķiņ stilistisko, piemēram, nav tāda "koloniālisma" stila arhitektūrā. Ir koloniālais.
Kā redaktors pasītē norādīts Reinis Tukišs, izdevniecības ¼ Satori vadītājs un, pēc kādas pasenas publikācijas SestDienā spriežot, autora draugs. Draugiem parasti tādas paviršas "dāvanas" netaisa. Bet, protams, tekstu lasīšanu šīs blusas ne sevišķi apgrūtina.
Kaujspējīga flotile
Tagad par galveno — par labo. Šī ir talantīga autora intriģējošu, aizraujošu, uzbudinošu, tracinošu, stūrī dzenošu, šerminošu, naivu, kaitinošu, komisku, gudru un triju pat brīnišķīgu stāstu (Tuksnesis, Sieviete nopietniem nolūkiem, Zirnekliene pin savus tīklus klusi un nemanāmi) grāmata, kas "lasās" kā negudra. Sakss potenciālā lasītāja iztēlē prot sarīkot īstas batālijas — viņa kuģīši drosmīgi manevrē ne tikai pa tematiskās (gabali par dzīvi un samaitātu fantāziju), bet arī stilistiskās literārās daudzveidības plašumiem, draudīgi rībinot bungas un laikpalaikam izšaujot eksplodēt gatavas nojēgas dziļumbumbas.
Viņa flotile pagaidām neliela (grāmatā astoņi stāsti), bet jau kaujspējīga — Nila Saksa stāstu vienkop debija grāmatā, manuprāt, ir šī gada atklājums latviešu literatūrā!
Droši vien autoram patiktu, ka recenzenti rakstītajā meklētu atsauces uz O"Henrija klasisko prozas tradīciju (formas ziņā Sakss revolūcijas nerīko — visi publicētie ir "normālas", vienam sižetam pakārtotas narācijas piemēri, atšķiras vien stāstu liriskie varoņi — citreiz tie ir paši personāži, citreiz kāds "vērotājs no malas") vai Berouza skandalozajām "ķermeniskajām" tēmām. Tomēr man privāti šie gabali ļoti atgādina agrīno (un labāko!) Peļevinu vai Sorokinu ar visu firmīgo fizioloģisko humoru, tieksmi šokēt un stilizēt. Un, jā, runāt par to, par ko smalkā sabiedrībā labāk paklusēt — var norauties pa purslām.
Vētraina fantāzija
Tematikas ziņā, šaubu nav, Saksa fantāzija darbojas vētraini un puritāniskam pilsonim acis izlīdīs uz kātiņiem: ja divus "nevainīgākos" darbus (Sieviete nopietniem nolūkiem, Mūžības aizskartais) vēl var raksturot vārdiem — vientulības nomāktu, seksuāli frustrētu indivīdu pašidentifikācijas meklējumi, tad pārējos sešus vieno pilnīga biblisko tabu ignorēšana.
Vīrietis, kurš mīlēja ar vēderu apraksta netālu nākotni, kurā no bezdarbības un mazkustības pārmēru aptaukojušies ķermeņi reizēm sajūt tieksmes drāzties (izjūt nepieciešamību pēc citas dzīvas būtnes izplatījumā), un par pikantu kuriozu, kas notiek, ja "tieksme drāzties" piemeklē divus vīrieškārtas tusņus; stāsts, citstarp, beidzas ar kanibālisku orģiju, kas dīvainā kārtā raisa žēlumu, ne nožēlu pret izmisušo baudkāro varoni.
Izlaist kuci paskrieties (manuprāt, nesakoptākais gabals) — arī futūristiska bilde, kad pasauli okupējuši skaisti vīrieši, bet sievietes — kuces tiek turētas klīnikās "sugas turpināšanai". Stāsts ir redzes un apziņas piedzīvojums, kad vienai kucei izdevies izmukt no slimnīcas nosacītajā "brīvībā". Vaina tā, ka autors atstāj pārāk daudz "baltu diegu" pat sižetiskās loģikas ziņā un nav pārliecinoši atklājis sievietes — kuces apziņas stāvokļa pāreju no introspekcijas un retrospekciju. Stāsts atstāj labi iecerēta uzmetuma garšu.
Mātes nasta un Dance Macabre ir traģikomiski pamfleti par incestu. Tie ir labie! Bezgala smieklīgi un aizkustinoši. Pirmajā māte mīlestību un bailes par sava puisēna nevainību nodemonstrē, kā teiktu Latvijas policijā, netiklās dzimumdarbībās. Otrajā — tētis tik ļoti mīl savu mazo princesīti, ka šī tiešām nevainīgā mīlestība skuķēna un jo sevišķi apkārtējās sabiedrības acīs (apziņā) iegūst krimināli sodāmas formas. Kaut gan stāsts balstīts uz klasisko "pārpratuma situācijas" ekstrapolēšanu līdz tās loģiskajai/vēlamajai galējībai.
Zirnekliene pin savus tīklus klusi un nemanāmi ir veiksmīga stilizācija uzreiz par divām literārām klišejām — britu gotisko šausmeni (mazpilsēta ar plūstošo smilšu leģendu, pagātnes rēgi, urbāno leģendu vara, nevainības zaudēšana un dzimumnoziegums) un amizantu sociālo romānu, kurā uzskatāmi un intriģējoša detektīva formā nepārtraukti tiek konfrontēti ierasti sociālie stereotipi (lokālie provinciāļi un iebraucēji, bagātie — nabagie, vīriešu — sieviešu pasaule...). Krājuma labākais, kaut arī ne līdz galam stilistiski "izpulēts" stāsts. Iespējams, dažu mulsinās aprautās, šķietami atvērtās beigas. Man visinteresantākās likās teksta mutācijas no pilsētiņas Vestportas kā dzīvas būtnes (refrēns "Vestporta nopūtās, noskurinājās un turpinājās") uz galveno varoni Līroju junioru.
Mūžības aizskartais — asprātīga anekdote par radošā gara — kāda jauna aktiera pakāpenisku nojūgšanos, ko izraisījis viņa pedagoga, "meistara" psiholoģiskais terors un paša stulbā iedomība.
Jālasa un jābauda
Tuksnesis — tas ir šedevrs, kurš šķiet kā no Pola Boulza leģendārajām Sašķeltajām debesīm (vai vismaz Bertoluči filmas) nokāpis. Ekstrēms gadījums, kurš vienkārši jālasa un jābauda.
Sakss pie šķietami "samudrītajām" = fantastiskajām situācijām, ko apraksta stāstos, pamanās tekstus piepildīt ar kaut kādu, jā, perversu, jā, izkāpinātu, juteklismu. Iespējams, šī seksuālā spriedze var izraisīt nelabumu un pat riebumu, tomēr man vairāk liekas, ka tā ir forma, tāds Salomes septiņu lakatu dejas laikā no iedomām radīts sapņu plīvurs, kurā kā trauslas ēnas pinas vēl pašas pēdējās cilvēcisku jūtu un emociju paliekas. Tās Nils Sakss cenšas noķert un apmīļot — kaut vienatnē. Stāsti, galu galā, ir sirsnīgi — kā jau mazi žiperīgi kuģīši, kas nebīstas cilvēku muļķības sacelto negaisu.