Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 13. maijs
Ira, Iraīda, Irēna, Irina

Kā būtu, ja mums tas viss jau būtu

Pirms piecdesmit gadiem arhitektūras konkurss par grandiozu būvi laikmetīgajai mākslai klusi izčākstēja

Pagājušonedēļ Rīgā ieradās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja metu konkursam izvēlētie ārvalstu arhitekti, lai klātienē iepazītos ar pilsētplānošanas stratēģiju un Skanstes apkaimes kopējās attīstības vīziju. Seminārā, kurā tika izklāstītas muzeja radošās darbības vadlīnijas, konkursa dalībnieki tikās ar Latvijas arhitektiem, jo nolikums paredz, ka meti jāizstrādā partnerībā ar vietējiem profesionāļiem. Domājot par topošās muzeja ēkas kontekstu lielākās līnijās, nākas saprast rītdienas aprises teritorijai, kura šodien vēl ir tikai klajums. Cik realizējamas vai optimismā pārdrošas ir bijušas pilsētas attīstības vīzijas, parasti parāda laiks. Te vietā atgādināt, ka pilsētplānošanas stratēģiju izstrāde ir joma, uz kuru visuzskatāmāk ir attiecināma atziņa, ka ne tikai pagātnei, bet arī nākotnei piemīt sava vēsture. Pilsētvide ir tiklab konkrētu vēsturisko norišu rezultāts, kā sekas tam, kā mūsu priekšteči savā iztēlē prognozējuši nākotnes gaitu. Šajā ziņā ir interesanti atminēties "vēsturiskās nākotnes" plānus attiecībā uz citu pilsētas apkaimi, kuras attīstībā kā dzenulis bija izraudzīts līdzīgs projekts – multifunkcionāls mākslas izstāžu nams.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs



Ir daži baltie laukumi pilsētu audumos, kuri, par spīti pilsētnieku iespējām un ambīcijām dažādos laikmetos, joprojām turas pretī pakļaušanai. Tādi ir arī Rīgā – neatvairāmi, bet nepieradināmi. Dažbrīd šķiet, ka rīdziniekiem piekāpties un dažās vietās atlikt urbanizācijas plānus likusi ne tikai mežonīgās ziemeļu upes deltas sarežģītā ģeoloģija. Šķiet, šīs vietas pieprasa sev cita veida civilizēšanas metodi, delikātāku par mūžseno dabas savaldītāja attieksmi. Jā, tās tiek nosauktas vārdā un privatizētas, taču turpina pretoties iekarotāju loģikai – vai nu nīkuļojot, vai manifestējot savu nepakļāvību citos mulsinošos veidos.

Rīgā divas visintriģējošākās vietas atrodas gluži vai pilsētas centrā. Tās ir bijušās pilsētas ganības starp Skanstes ielu un Ganību dambi un Uzvaras parks tuvajā Pārdaugavā. Ja arī nekāda pirmatnēja noslēpuma tur nav, aicinu padomāt par to, cik antihumāni līdz šim veidojušies Skanstes pļavu apbūves mēģinājumi un cik daudz caurkritušu pieradināšanas mēģinājumu ir Uzvaras parka biogrāfijā.

Abās teritorijās joprojām valda bezvēsturiska, proletāriska atmosfēra, un – vēl kāda interesanta paralēle – vienā no tām tieši šobrīd tiek organizēts tāds pats rets, eksotisks apkārtnes pilsoniskošanas mēģinājums, kāds tieši pirms piecdesmit gadiem klusi izčākstēja otrā, – laikmetīgās mākslas centra projekts.

Atkušņa gaisotnē

Pārdaugavieši šo vietu labi zina – kad pa Bāriņu ielas aleju garām Teātra muzejam un bijušās rajona izpildkomitejas kubam nonāk Uzvaras parka plašumā, pa labi ir prāvais klajums ar skrituļotājiem, slēpotājiem un pastāvīgu zaķu ķērēju posteni. Aiz tā visa ikdienā pavisam bezkaislīgi, dažbrīd pat pavisam no apziņas izstumts, slejas Uzvaras monumenta obelisks. Bet pa kreisi ir cits, mazliet dāsnāk apstādīts plašums ar nelielu meliorācijas dīķi vidū. Pavasaros kopš nesena laika tur uztraucoši kā vietējā zaļumballē nolaidušās importa viešņas zied Japānas vēstniecības dāvinātās sakuras, bet vasarās ap dīķi tikpat maigu toņu veļā jau gadu desmitiem sauļojas proletāriskās āgenskalnietes. Lūk, tieši šajā novietnē sešdesmitajos gados tika plānota šābrīža Laikmetīgās mākslas muzeja ieceres vērienam līdzvērtīga izstāžu nama būvniecība. 1961. gadā teju četrdesmit hektāru plašais klajums ieguva bezpersonisko PSKP XXII kongresa parka nosaukumu un divus gadus vēlāk – kārtējo grandiozo izbūves projektu. (Kārtējo, jo nerealizēts palicis gan 1910. gada milzu Arkādijas jeb Pētera parka projekts ar 85 patriciešu villām, līdzīgs tam, kas tika izbūvēts Mežaparkā, un savā ziņā monstrozais Ulmaņa 1938. gada Uzvaras laukuma projekts, ko bija iedvesmojusi Hitlera un Musolīni pilsētbūvniecība.) Sešdesmito gadu atkušņa gaisotnē Rīgas ģenerālplāna biroja arhitekti parku plānoja daudz humānāku, vienotāku un ainaviskāku, lai gan apbūves programma uzrādīja laikmetam raksturīgo fizkultūrisko entuziasmu. Šai iecerei Rīgā jau bija nopietns, daudz dāsnāk atbalstīts konkurents – līdz 1965. gadam jau faktiski pabeigtā atpūtas un izklaides infrastruktūra Mežaparkā, Maskavas Gorkija parka jaunākā māsa.

Uz jaunā parka plāna pamata 1967. gadā Latvijas PSR Mākslas fonds rīkoja slēgtu arhitektūras konkursu par mākslas izstāžu namu, uzaicinot tajā piedalīties piecus tobrīd ar aktuālo kultūras būvju projektiem visvairāk saistītos arhitektus: Modri Ģelzi, Artūru Reinfeldu, Martu Staņu, Viktoru Rimšu un Juri Skalbergu. Lai arī plānotās sporta būves aizņēma gandrīz pusi parka teritorijas, mākslas namam bija ierādīta centrālā novietne. Līdzfinansēt projektu bija piekritusi PSRS Mākslinieku savienība un Padomju Latvijas valdība, un jaunās ēkas plašā programma to padarītu par galveno vizuālo mākslu inkubatoru valstī. Ir vēlreiz jāiztēlojas esošais parka dīķis, bet tam blakus brīvstāvoša celtne, kuras apjoms būtu vairāk nekā piecdesmit tūkstošu kubikmetru!

Uz aci piemetot, tikpat liels varētu būt patlaban netālu esošais Zelta boulinga centrs. Namā bija paredzētas vismaz četras izstāžu zāles, viena no tām 1000 kvadrātmetru liela (salīdzinājumam – tikpat plaša ir Rīgas mākslas telpas zāle Rātslaukuma pazemē, kurā šaurības iespaidu gan rada dramatiski zemie griesti). Bez ekspozīciju zālēm kompleksu veidotu arī konferenču telpas, mākslinieku darbnīcas, mākslas darbu krātuves un restaurācijas darbnīcas. Konkursā par uzvarētāju atzina arhitektu Artura un Veltas Reinfeldu projektu, tomēr, kopš šodienas Latvijā plaši uzplaukusi modernisma mantojuma apzināšana, ieceres vēriena un kosmopolītiskā novatorisma ilustrēšanai vispievilcīgākais šķiet Martas Staņas priekšlikums. Tā kā uzcelts netika nekas, pafantazēšanai par to, kā būtu, ja būtu, var izvēlēties jebkuru no pieciem darbiem.

Atvērta pret ainavu

Staņas projektētais izstāžu nams bija veidots kā uz dažāda augstuma terasēm brīvi komponēta lakonisku paviljonu grupa, kas maksimāli atvērta pret parka ainavu. Blakusesošo dīķi arhitekte piedāvāja pārvēst plašā regulārā baseinā un integrēt ansambļa kompozīcijā, vai drīzāk jāsaka – visu ansambli, Staņasprāt, nesaraujami veidotu ainava, arhitektūra un māksla. Komentējot šo priekšlikumu, arhitekts Jānis Lejnieks nepārspīlē, salīdzinādams tā potenciālu ar pasaulslaveno Luiziānas Modernās mākslas muzeju pie Kopenhāgenas, kas pēc līdzīgiem principiem celts piecdesmito gadu beigās (Lejnieks Jānis. Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu. Rīgas Pilsētas arhitekta birojs, 2013). Mākslas dārza rāmo, pat japāniski kontemplatīvo noskaņu vēl vairāk veicinātu kopējā parka plānā paredzētā satiksmes novirzīšana, likvidējot Bāriņu un Slokas ielas posmus, kas vēl šodien zaļo zonu sašķērē trīs nevienādās, savstarpēji nesaistītās daļās.

Sešdesmito gadu beigās parka teritorija bija kā balta lapa, tās pirmie labiekārtošanas darbi – knapi sākušies. Jaunam stadionam rezervētajā smiltainē, kur tagad atrodas sporta inventāra nomas paviljons, Torņakalna pionieri dzenāja lidmodeļus, bet viņu vecākiem svarīgākais galamērķis šajā apkārtnē bija malkas placis tagadējās degvielas uzpildes stacijas vietā. Arī par 9. maija svinībām un tām atbilstošu kulta vietu tolaik neviens vēl nedomāja, Hruščova laikā tas nebija populāri. Tāpēc Marta Staņa projektā sniedza rekomendācijas arī par plašāku parka labiekārtošanu, iesakot koptos mauriņos stādīt bērzus un atturēties no krūmiem un puķu stādījumiem, kas, jāpiebilst, nereti tiešām manifestē mietpilsonisku populāro gaumi. Izstāžu nama projekts vismaz konkursa laikā nešķita utopisks. Paralēli norisa Latviešu sarkano strēlnieku laukuma konkurss, tika sākti Dailes teātra un Rīgas Sporta pils būvdarbi. Entuziasmam bija pamats. Taču jau nākamā 1968. gada pavasarī izskanēja pirmie iebildumi – Mākslinieku savienības kongresā priekšsēdētājs Leo Svemps ziņoja: "Ar konkursa rezultātiem varam būt apmierināti daļēji. Esam lūguši arhitektus strādāt tālāk, ievērojot mūsu priekšlikumus." (Vanaga Anita. 1968. gads Latvijā. Nodomu murdoņa. Žurnāls Studija, nr. 4 (37), 2004). Mākslas zinātniece Anita Vanaga atstāstījusi arī Džemmas Skulmes atmiņas, kurās izskan mākslinieku nepatika pret celtnes "novietni anonīmajā Pārdaugavā, nevis pilsētas centrā" (Vanaga Anita. Izstāžu telpu krīze. Diena.lv, 2003. gada 2. maijā).

1969. gadā radikālu tuvās Pārdaugavas pārplānošanu piedāvāja Rīgas centra rekonstrukcijas detālplānojuma konkursa dalībnieki, bet līdz ar Brežņeva ēras sākumu stipri noplaka arī kopējā, iepriekš pat diezgan objektīvā jauncelsmes iespēju sajūta. Sākās Salu tilta būvniecība, tāpēc profesionāls sporta komplekss netālajā Lucavsalā šķita reālāks par tautas sporta parku un tā tālāk. 70. gadu beigās sāktais un 1985. gadā pabeigtais Uzvaras piemineklis arī nekādi nerēķinājās ar 60. gadu iestrādnēm, un tagad tas kopā ar visa parka ironisko nosaukumu vietas kopējo nepieradinātību dara vēl kaitinošāku.

Atkarīgs no fantāzijas

Šodien tikai no fantazētāja subjektīvās labticības vai piesardzības, vai cinisma atkarīgs, kā varētu būt, ja ilgi gaidītais mākslas centrs šajā vietā būtu uzcelts jau pirms piecdesmit gadiem. Ir ļoti ticams, ka par to nāktos cīnīties līdzīgi kā par pārējo padomju modernisma mantojumu, kas pašlaik strauji zūd vai jau ir zudis pavisam. Piemēram, publika lielākoties neatceras, cik tīrs un delikāts bija sākotnējais Martas Staņas kinoteātra Spartaks projekts un ka "vēl viena melnā kaste, kas novācama, jo aizsedz smukumu" īstenībā ir pavisam nesenu pārbūvju sekas. Pilnīgi iespējams, ka pēc neatkarības atgūšanas māksliniekiem vairs nebūtu nepieciešamas daudzās izstāžu centra darbnīcas, notiktu ekonomiski pamatota decentralizācija un ēka nīkuļotu pustukša tāpat kā tagad Mākslinieku savienības nams 11. novembra krastmalā, kas ierauts iekšējos ķīviņos. Varbūt telpas būtu daļēji vai pilnībā izīrētas citām, ienesīgākām funkcijām vai arī pilnībā privatizētas un pārbūvētas vēl aprobežotāk, nekā tas ir noticis ar citu tā paša laika liecinieci, bijušo kafejnīcu Ainava Kronvalda parkā. Varbūt ēka būtu pārtapusi par kādas sektas saiešanu namu kā daudzie bijušie Rīgas kinoteātri, tad kādu nakti nejauši aizdegusies un tad vispārējās drošības vārdā nojaukta tāpat kā Jūras pērle.

Bet vēl varētu būt bijis tā, ka mākslinieku tradicionāli augstais prestižs sabiedrībā mākslas namam būtu piešķīris pamatīgu kultūrvēsturisko patinu. Par septiņdesmito gadu bohēmu Pārdaugavas mākslas centrā būtu izdoti vairāki grezni piemiņas albumi. Namu, meklējot paplašināšanās iespējas, daļēji vai pilnībā būtu pārņēmusi Mākslas akadēmija, un tas būtu negants mākslas avangarda centrs, pastāvīgs Āgenskalna rāmo iedzīvotāju sūdzību objekts. (Bet varbūt Martas Staņas projektā ieliktais ainavas potenciāls mums būtu laupījis Mārupītes skulptūru dārza rašanos?) Un varbūt būtu bijis iespējams, ka Rīga, pateicoties nama piedāvātajai infrastruktūrai, jau sen būtu kļuvusi par pastāvīgu, pat obligātu starptautisku ceļojošo laikmetīgās mākslas izstāžu pieturpunktu ar nozīmīgu mākslinieku rezidenci. Un nams funkcionāli būtu audzis līdzi pasaules mākslas aprites prasībām. Tad nevienam nerastos šaubas, ka tas ir arī ēkas internacionālā modernisma arhitektūrā iekodēts panākums. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja