Kāda un kā teritorija?

Teātris mainās - no dominējošā "tīrā žanra kultūras" pārkvalificēdamies polistilistiskā "teatrālo ideju" haosā, kurā atslēgas vārds droši vien ir multimediāls action (cita galējība, kas privāti mani iepriecina vairāk, - teātra eksistence elitārajā "dzīvās mākslas" areālā, kur vissvarīgākais ir skatītāja-aktiera-režisora jēgpilns, noteikti - emocionāli provocējošs kontakts "šeit un tagad" ilgtspējībā). Jautājums - bet vai mainās arī mūsdienīgā teātra apraksta formas, vai tām vispār lemts mainīties? Varbūt ērtāk ir turpināt rušināties akadēmiski konservatīvās "aprakstošās" teātra zinātnes servilajā/apkalpojošajā kanonā? Cik noprotu, Teritorija - jaunais "zinātniskas ievirzes žurnāls par teātri un tā saistību ar citām mākslas jomām" - iecerēta vismaz ar pretenziju uz tāda novatoriska kvalitatīvu, diskusiju rosinošu un Ingas Rozentāles kūrētās redkolēģijas izvēlētai aktuālai tematikai piesaistītu tekstu masīva regulāru izstrādi, kas funkcionētu kā alternatīvs, varbūt pat izaicinošs piedāvājums tradicionālajai teātra kritikai (vismaz Latvijā). Diemžēl ilgi tapušais pirmais žurnāla (varbūt tomēr teorētiski precīzāk to dēvēt par almanahu vai rakstu krājumu, jo žurnāla regularitāte - 2 x gadā - nivelē žurnāla kā klasiskās periodikas medija jēgu) laidiens iznācis, kā saka, pajēls. Es gan nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka izdevums kopumā atstāj "neobligātuma" piegaršu - visus šos tekstus var mierīgi sadalīt pa jau esošo Latvijas kultūras periodiku - centrālais, Kanādas profesores Antjes Budes t.s. pētījums par politiskā teātra metamorfozēm mūsdienu pasaulē iederas Rīgas Laika formātā (kā lielisks piemērs tā sauktajai metazinātnei jeb zinātnieciskuma simulakram; ja nopietni - šis ir ārkārtā slikti, pat bezjēdzīgi strukturēts raksts par... neko), pārējo daļu rakstu sadalīt starp Studiju un Teātra Vēstnesi, bet Elfrīdes Jelinekas "lugu" Bembijlenda derētu nopublicēt īpašā aktuālās dramaturģijas brošūrā, kuras (o, mana ideja!) varētu sāk laist klajā kāds "progresīvs teātris". Taču neizlikšos neredzam, ka daudzas šķietami formālas lietas objektīvi strādā pret Teritoriju - nepievilcīga ir gan "žurnāla" cena (3,75), gan tā grafiskais veidols (tekstu blāķi grūti pārskatāmi, dizains arhaisks - bet varbūt arī tas ir kāds sevišķs koncepts?), turklāt absolūti neizprotama ir izdevēju indeve ceturto daļu (20 lpp.) jau tā apjoma ziņā trūcīgā (tikai 88 lpp.) izdevuma atvēlēt rotaļām ar bilingvālismu - nez kādēļ angliski pārpublicēts A.Budes pseidozinātniskais marginālais traktāts, kaut loģiskāk taču būtu apstāties pie "autentiskākiem tekstiem" - kaut vai Jozefa Boisa vai Jelinekas, jo vairāk tamdēļ, ka Latvijai šie abi ir "sveši autori" (diemžēl ierobežotās vietas dēļ man te nav iespēju diskutēt arī par akcionista Jozefa Boisa kā ne gluži precīzās "atslēgas figūras" izvēli, ja runa ir par hrestomātisku politisko rietumu teātri, kura evolūcijas un norieta vēsturiskam ekskursam veltīta apjomīga Teritorijas daļa - taču Boisa izvēle vismaz raisa vēlmi konceptuāli diskutēt...). "Zinātniskas ievirzes" žurnāla veidotājiem būtu arī jārūpējas, lai vēres formāli atbilstu vienotiem principiem (ja citviet tiek tulkoti atsauču avoti, tad tos tulkot pieklājas visur, it sevišķi, ja atsauču ir kāliem/simtiem). Par gramatiskām kļūdām un tulkojumu ekstravagancēm šoreiz ne vārda - kam negadās... Tomēr šīs "blusas" ir viegli labojamas nākamajā Teritorijā, vajag vien rūpīgāku redakcionālo darbu un nebaidīties no autoritātēm - principiālāk atlasīt materiālus (neticu, ka Teritoriju sastrādājušās teātra zinātnieces nav spējīgas atšķirt labu rakstu no fikcijas, kā tas noticis ar A.Budi). Taču galvenā problēma ar žurnālu, manuprāt, slēpjas apstāklī, ka viena lieta ir izdomāt teorētiski intriģējošu tēmu (vienkāršojot, pirmā numura tekstu masīvs cenšas saprast, kādēļ Latvijā hroniski neiesakņojas t.s. sociāli angažēta māksla, atšķirībā no Rietumu kultūrām, kur mākslas "bērnišķīgā kreisuma slimība" ir regulāra kā gripa), pavisam cita - prast kvalitatīvi un provocējoši iemiesot un sakabināt šo "teorētisko preambulu" ar Latvijas realitāti (divi autori, kas ar šo uzdevumu tiek veiksmīgi galā - Veiko Spolītis un Ieva Astahovska, kaut gan interesanti ir lasīt arī savveida Latvijas teātra scēnas autsaideru - režisoru Baņutas Rubess un Zanes Kreicbergas pārspriedumus šajā diskursā). Viena lieta ir demonstrēt "salīdzinošo piemēru" no Rietumiem - internacionāli veiksmīgu politiski angažēta teātra personību (Margaritas Ziedas intervija ar Kristofu Šlingenzīfu ir numura labākais gabals, tieši tādēļ, ka te runā dzīvs cilvēks - gudrs teātra praktiķis, kas mēģina pats saprast, ko viņš dara un kāda tam jēga), kura (!!!) atzīst, ka deklaratīvs, "tīrs" politiskais teātris ir vakardiena, ka tagad laiks estētiski apjēgtiem sociāliem projektiem. Cita, daudz grūtāka, taču Latvijas apstākļiem, mandomāt, vitāli nepieciešama ideja būtu - izlobīt no Latvijas teātra realitātes to, jā, kodēto sociālo kontekstu un varbūt ar izbrīnu pārliecināties, ka arī Latvijā vienmēr eksistējis gan "politiski angažēts" teātris, gan sociāli dziļš teātris, tikai tas nav izpaudies Rietumu teātru kardinālajās formās. Tādēļ reāls kontakts Teritorijai ne tikai ar "zinātnisko ievirzi", bet dzīvo teātra miesu būtu, ja blakus Šlingenzīfam stātos, nu, kaut vai tādi aktīvi sociālā teātra, bet kardināli atšķirīgu estētisko un profesionālo ideju aizstāvji kā Alvis Hermanis un Dž.Dž.Džilindžers. Vai Māra Ķimele un Baņuta Rubess - un abas sarunātos, strīdētos par teātra semantiku, piemēram. Tad es saprastu, kādu teritoriju uzar Teritorija. Bet Latvijas teātra kritika tiešām ir zemā līmenī - jau sen tā ir vai nu paprasta apkalpojošā žurnālistika vai dažu ne diži erudītu dāmu teatrālo simpātiju un subjektīvo "man patika/bija garlaicīgi" līmeņa kaprīžu izpausme.