Karalienes ardievas. Vija Artmane (1929—2008)

Alvis Hermanis, režisors

Iespējams — visu laiku labākā latviešu aktrise. Turklāt — monumentāla personība. Latvijas mērogiem par daudz liela. Pēdējās lomas uz skatuves nospēlēja Jaunajā Rīgas teātrī. Tikai visaugstākā līmeņa māksliniece var atļauties nokāpt no pjedestāla un atkal kļūt par studenti — iesācēju, kura visu dara kā pirmo reizi. Tādu viņu atceros. Bezbailīgu un ar visizcilāko humora izjūtu, starp citu.

Jānis Streičs, režisors

Nu brīva no zemes važām leģenda Vija Artmane uz mūžīgu palikšanu ieiet Latvijas vēsturē. Cik spoži tā mirdzēs nākotnē, tik sēri tā zvana šodien viņas talanta dievinātājiem, tik sāpīgi skan mums, kam lemts bija kopā ar viņu spēlēt to teātri, ko cilvēku valodā saucam par dzīvi.

Publika kā apmāta raudzījās uz sarkanu lakatiņu viņas un manas filmas Džūlijas rokās, bet īsta dzīve plosījās tur, kur Vijai sirds. Paldies viņai par to. Un arī par to, ka gados, kad mūsu valsts neatkarība šķita nereāls sapnis, Vija Artmane nesa pasaulē Latvijas vārdu.

Indra Briķe, aktrise

Man laimējās — tikko ienākot Dailes teātrī, es uzreiz strādāju ar šo aktrisi. Vispirms Romeo un Džuljetā, kur es biju Džuljeta, viņa — mana aukle (Džuljeta ir leģendāra V.Artmanes jaunības loma partnerībā ar Eduardu Pāvulu Eduarda Smiļģa režijā — N.N.), sekoja lieliskā izrāde Terēza Rakēna, kur es biju Terēza, bet Artmane — mana vīra māte, bija arī burvīgs kopdarbs Bīstamajos sakaros. Tā bija tieši viņas iniciatīva, lai mani pieņemtu Artmanes garderobē un man, jaunpienācējai, tas bija milzīgs gods. Maz pamazām no šīm mūsu skatuves varoņu "ģimeniskajām attiecībām" — aukle, vīramāte... — mēs sadraudzējāmies un kļuvām tuvas arī ģērbtuvē un arī dzīvē. Viņa man mācīja visādus aktieru amata knifiņus, ko nevienā skolā nedod, — piemēram, kā grimēties "pa vecai modei" — un milzīgajā DT skatuvē tas tiešām darbojās. Mēs ļoti daudz runājām par dzīvi, kura, ai, cik viņai nemaz nebija salda. Ne velti tieši izcilākajiem aktieriem ir tik maz draugu — it īpaši pašu teātrī.

Ivars Kalniņš, aktieris

Vakar nospēlēju Vecā Arbata pasakas te, Sibīrijā, un pēc izrādes skatītājiem pateicu, ka mirusi Vija Artmane. Publika bija šokā, tāpat arī es — no šī neizstāstāmā, spontānā emociju viļņa. Man ir ļoti skumji. Jo man tā bija liela laime, manā mūžā nekas tik skaists nav bijis un nebūs — šī partnerība ar... es nemaz nezinu, vai to var apzīmēt ar vārdiem "grandioza mēroga"... aktrisi, protams, vispirms jau filmā Teātris, bet arī mūsu Dailes teātrī. Jo — kas tad ir pats, pats svarīgākais aktierim? Dzīva partnerība uz skatuves, tā emocionālā pasaule, ko mēs viens otram varam sniegt izrādes laikā, viens otru ietekmējot. Artmane darbā bija absolūti nesavtīgs partneris, ne mazākās egoisma kripatas, un tas ir lielākais brīnums, ko es no kādas kolēģes esmu ieguvis visā savā mūžā. Man ir ārkārtā žēl, ka viesizrāžu dēļ nevarēšu būt Vijas Artmanes bērēs, bet es zinu — es aiziešu pie viņas atdusas vietas un mēs parunāsimies. Par ļoti daudz ko.

Tas, kādos nožēlojamos apstākļos šī unikālā aktrise pavadīja sava mūža nogali, lielā mērā ir mūsu valsts kauns un liela muļķība, tas patiesībā ir traģiski. Vajag cienīt (es tīšām nesaku — mīlēt, jo to jau ar varu nevar piespiest darīt) savus nacionālos talantus, savas tik retās pasaules līmeņa zvaigznes tad, kad tās ir dzīvas, nevis skaisti runāt pie viņu kapa.

Lilija Dzene, teātra zinātniece:

Vija savu laiku ir piepildījusi ar lielu mākslu un milzīgu darbu. Viņa iestājās Dailes teātra 2.studijā, vēl būdama skolniece. Atnāca ar milzīgu centību, dotībām un darbu. Viņa ienāca kā spožākā zvaigzne savā paaudzē, spēlēja kopā ar izciliem partneriem – Eduardu Pāvulu, Hariju Liepiņu, kino ar Voldemāru Zandbergu.
Vijas Artmanes aktrises mūžu var uzskatīt par laimīgu. No 1953.gada, kad spēlēja “Romeo un Džuljetā”, kas bija sava veida gatavības zīme, viņa ir nospēlējusi visu, ko aktieris var vēlēties. Kā aktrise viņa ārkārtīgi labi juta “temperatūru”. Jūtot, ka Dailes teātris ir pārdzīvojis patētikas laiku, viņa labi apguva jaunās strāvas, virzienus un spēja radīt ļoti daudzveidīgus tēlus. Būdama skaista, viņa uz skatuves varēja atļauties būt arī nepievilcīga.  
Privātajā dzīvē viņa nebija laimīga, mūsu mazajā valstī viņa bija liela zvaigzne, un tādām nemēdz būt daudz draudzeņu. Kā sieviete viņa esot mīlējusi tikai uz skatuves. To viņa pēdējā laikā pati vairākkārt atzinusi.
Mākslā viņai nevajdzēja palīdzību karjeras veidošanā, bet sabiedriskajā darbā viņa gan bija karjeras sieviete, kurai patika uzņemties pienākumus. Viņa šajos pienākumos daudz darīja un daudz palīdzēja citiem, taču juta arī nosodījumu un skaudību.
Viņas kino karjera bija ļoti veiksmīga, satikšanās ar Jāni Streiču un filma “Teātris” bija augstākā virsotne. Viņas slava gāja pāri valsts robežām. Milzīgā atzinība Krievijā bija reizē glaimojoša un nosodoša mūsu nacionālajā vidē.
Vija Artmane ir viena no tām aktrisēm, par kuru saka, ka lēnām aiziet lielo aktrišu, lielo personību laikmets.

Vija Artmane. Augsti godātā un dziļi cienītā (14.08.2008.)

Kaspars Dimiters par savu māti Viju Artmani