Soprāns Maija Kovaļevska pašlaik jau ir opermāksliniece ar pasaules
vērienu. Kopš 2006.gada rudenī gūtās spožās uzvaras Plāsido Domingo
pasaules operdziedoņu konkursā Operalia un pēkšņās debijas Ņujorkas
Metropolitēna operā Mimī lomā Dž.Pučīni Bohēmā viņas radošajā kontā ir
jau trīs lomas šajā amerikāņu operas Mekā, kur ar panākumiem atveidota
arī Eiridīke (K.V.Gluks Orfejs un Eiridīke) un Mikaēla (Ž.Bizē
Karmena). Publika un kritiķi cildinājuši viņas debijas Tokijas un
Losandželosas operās, Zalcburgas un Glaindbornas festivālos. Tuvākajā
nākotnē gaidāmas debijas Minhenes, Parīzes, Vašingtonas, Londonas
Koventgardena, Vīnes opernamos
Pirms dažiem gadiem dziedātāju Opermūzikas svētkos Siguldā nolūkoja Vīnes Zeitera aģentūra, tagad par viņas karjeru rūpējas IMG Artists, viena no pasaulē lielākajām aģentūrām. Viņa dzied izrādēs, kuras diriģē Plāsido Domingo, Valerijs Gergijevs, Vladimirs Jurovskis un Metropolitēna operas galvenais diriģents Džeimss Levains, kurš nu uzaicinājis latviešu dziedātāju septembrī uzstāties arī viņa vadītā Bostonas simfoniskā orķestra ziemas sezonas atklāšanas koncertā. Tas viss paveikts pēdējos divos gados. Tieši tik ilgi M.Kovaļevskas dzidrā, siltā un spēcīgā balss nav dzirdēta Latvijā, kur nu skanēs Daiņa Kalna rīkoto 16.Starptautisko Opermūzikas svētku galā koncertā Dzintaru koncertzālē 2.augustā. Ar kādām sajūtām atgriezies — jautāju, iekšēji šauboties, vai jel vairs drīkstu operdīvu uzrunāt kā toreiz, kad viņas balss sākotnēji piesaistīja uzmanību Opermūzikas svētkos?
Maija Kovaļevska. Atgriežos ar prieku, lai gan tieši Latvijā ir visgrūtāk dziedāt. Bija īpašs saviļņojums, iebraucot tieši pirms Dziesmu svētku noslēgumkoncerta. Lidostā iesēdos taksī, un šoferītis jautāja — varbūt pa taisno uz Mežaparka estrādi? Negaisa dēļ koncerta sākums kavējās, un paspēju mājās noskatīties tiešraidi. Grandiozi! Tas ir milzīgs spēks, kas latviešus vieno dziesmā! Pirmais, ko ievēroju, bija, cik ļoti tagad Rīga ir sakopta, eiropeiska. Tomēr arī dzērājus uz ielām redz uzkrītoši daudz.
Man ir vislielākais prieks par diriģenta Aleksandra Viļumaņa atgriešanos Daiņa Kalna rīkotajos Opermūzikas svētkos, kur sākās mana karjera. Vissiltākajā atmiņā glabāju mūsu sadarbību manā pašā pirmajā iestudējumā — Džanetas lomā Doniceti operas Mīlas dzēriens izrādē Kuldīgā. Viļumanis ļoti atbalsta dziedātājus un, ja kritizē, tad ar humoru, līdzīgi kā Ņujorkas Metropolitēna operas galvenais diriģents Džeimss Levains.
Kā visvairāk pietrūkst prombūtnē?
Rīgas. Rupjmaizes. Siļķes ar kartupeļiem un biezpienu. Kārtīgas zupas.
Esmu dzimusi rīdziniece, man patīk tālu staigāt pa Rīgas ielām. Par
laimi, gandrīz visur, kur uzstājos, ierodas ārzemju latvieši.
Losandželosā pēc izrādes sargs brīdina: jūs gaida 30 cilvēku grupiņa.
Izrādās, visi latvieši. Kundzes nesa man uz mājām visādus latviešu
gardumus.
Ņujorkā dziedājāt vienā laikā ar Elīnu Garanču. Tu — Karmenā, viņa Seviljas bārddzinī.
Biju uz viņas izrādi, tas bija apbrīnojami: Elīna dzied bez jebkādas piepūles — atver muti, un skaņa plūst. Un uz skatuves ir tik brīva, aktieriski atraisīta! Tikos arī ar viņas mammu un savu skolotāju Anitu Garanču. Ieraugot afišu, ka Mariss Jansons viesojas kopā ar Nīderlandes Karalisko Concertgebouw simfonisko orķestri, domāju — noteikti jāaiziet. Pēc koncerta Kārnegihollā radās izdevība satikties: ļoti jauks, patīkams, vienkāršs cilvēks. Bija ļoti iespaidīgi, kā viņš muzicējot uz skatuves atdod sevi visu. Un man ir tāds prieks, ka latvieši var tik daudz sasniegt pasaulē.
Kur pati piedzīvoji saviļņojošākās ovācijas: Ņujorkā, Losandželosā, Zalcburgā, Tokijā, Glaindbornā?
Visneparastākā sajūta bija Tokijā. Pēc izrādēm mani gaidīja ārā — fotografēja, prasīja autogrāfus un es jutos kā Madonna vai Maikls Džeksons, trūka tikai sarkanā paklājiņa. Pēc vienas izrādes mani ilgi intervēja, teātrī visi jau bija projām, taču, iznākot ārā, redzu — cilvēku pilns! Izrādījās, ka viņi speciāli mani bija gaidījuši…
Tava spožā starptautiskā karjera sākās "no otras puses": tūliņ pēc uzvaras Domingo konkursā un izrādēm Valensijā sekoja divas lieliskas debijas ASV un tikai pēc tam festivālos Eiropā. Kur ir lielākas iespējas?
Šķiet, Amerikā, taču dziedāšu arī Eiropā: Bavārijas operā Minhenē, Londonas Koventgardena operā, Parīzē. Vislielākā pateicība pienākas abām lielajām operas personībām — manai skolotājai, izcilajai itāļu dziedātājai Mirellai Freni un Plāsido Domingo. Ir īpašs gandarījums pazīt viņus arī dzīvē un caur viņiem citādāk paskatīties uz operas vidi. Domingo palīdz jaunajiem, caur viņa konkursu daudzi uzsākuši savu karjeras lidojumu — uzreiz uz lielajiem teātriem!
Vai tikpat nesavtīgi viņš atbalsta arī savus amatbrāļus — tenorus?
Slavenais Rolando Villazons ir viens no viņiem! Līdzīgi arī jaunais tenors Džozefs Kaizers no Kanādas un meksikāņu tenors Arturo Šakonkrūzs, ar kuru tikāmies Bohēmas izrādēs Losandželosā, arī otra Mimī, Argentīniešu dziedātāja Virdžīnija Tola. Šis konkurss dod iespēju reāli sākt darbu, dziedāt teātros. Domingo visus ņem savā gādībā kā bērnus.
Mirella Freni mudina riskēt vai māca piesardzību?
No viņas nāk apbrīnojama labestība un viņa pati ir tik vienkārša, tieša un vitāla kā lauku sieva. Viņas izturēšanās savā ziņā man pat atgādina Jāni Dimantu, kurš TV Panorāmā vēstīja ziņas no Latvijas laukiem. Viņa stāstīja, kā kopā ar draudzenēm futbola mačā izkliegusi vai visu balsi. M.Freni man ir arī kā psihoterapeits, jo viņai ir vara, spēks pateikt īstos vārdus un iedrošināt. Dziedātājiem gadās kritieni, šaubas, vajadzīgs padoms: ko darīt? Vai šī loma man maz der? Ja man ko teikusi M.Freni, tad tā arī ir. Es pilnībā uz viņu paļaujos. Kārdinājumu un piedāvājumu ir daudz, bet karjera jābalsta pārsvarā tikai uz "nē". Tas ir viņas iemīļotākais teikums. Pareizajā brīdī, pareizajā vietā jāizvēlas pareizā atbilde. Un tā biežāk ir "nē" nekā "jā". Esmu atteikusi daudz, lai gan vilinājums ir ļoti spēcīgs…
Kā tavā zvaigznes statusā patīkamais apvienojas ar apgrūtinošo: tēla veidošanu, intervijām, fotosesijām?
Opera ir kļuvusi pieejamāka. Prīmas vairs nav nepieejamas un nebrauc mašīnās aiz melniem logu stikliem. Tokijā bija arī fotosesija, kas rādījā mani ikdienā. Pirms Zalcburgas festivāla bija īpaša fotografēšanās vairākos tērpos un imidžos. Fotogrāfs strādāja mākslinieciski: tagad paskatīsimies Maijas gaišo, tagad — tumšo pusi! Bija daudz grūtāk, nekā uz skatuves dziedāt. Modele es nekad negribētu būt. Tas atņem enerģiju, jo tā esi it kā tu, bet nerunā ar dvēseli. Ir tikai ārējā čaula. Pozēt žurnālam New Yorker modes dizainera Mizrahi veidotajos izrādes tērpos bija vieglāk, jo es bija tēlā — tur biju Eiridīke, nevis Maija.
Izcila balss un vēl kinozvaigznes izskats — Los Angeles Times tevi slavēja Domingo. Losandželosa, kuras operā dziedāji, ir tik tuvu Holivudai….!
Pēc vienas izrādes filmas American Gangster režisors Ridlijs Skots piedāvāja sadarboties. Bet es atteicos, jo neesmu tam piemērota. Uz skatuves ir dzīvā māksla, kur izjūti mirkli. Tāpēc man patīk dzīvs teātris. Tur ir īstais nervs!
Vai tevi apmierina klejojošas "bezmājnieces" dzīves stils — nemitīgi ceļojumi, viesnīcas, īrēti dzīvokļi, iedzīve čemodānā, ik valstī jauns mobilā tālruņa numurs…?
Nav pastāvības. Bet man patīk šāds dzīves stils. Esmu iegājusi ritmā, un ja ilgāku laiku esmu vienuviet, jau sāk likties jocīgi. Dažreiz tas mani pašu jau sāk biedēt. Man patīk nepārtrauktās pārmaiņas, vienmēr jaunas izjūtas.
Mēbeļu un interjera priekšmetu veikaliem ej garām?
Iepatīkas skaists priekšmets, bet tūlīt nodomāju: tāpat jau čemodānā neietilps… Kompaktdiskus visbiežāk klausos bibliotēkās vai teātrī. Bet vistrakākais svars ir nošu grāmatas. Tās ir pierakstītas melnas, esmu tur atzīmējusi izrunu, tēlojuma nianses. Man tās ir mīļas un patīk turēt rokās. Papīrs — tas ir tik patīkami, cilvēciski. Es joprojām izvairos lietot naudas karti, man patīk sajust pirkstos īstas papīra naudas zīmes. Tikai ar roku rakstītajās vēstulēs ir siltums, mīļums, to epasts nespēj dot — tas ir sauss un bezpersonisks. Ir biedējoši redzēt, kā visu pārņem virtuālās tehnoloģijas. Tās ir ērtas, taču kļūst baisi, ka fiziskais un garīgais kontakts starp cilvēkiem arvien samazinās. Mums visiem ir arvien mazāk laika, arvien vairāk cenšamies visu nokārtot virtuāli. Bet mēs atsvešināmies…Visbriesmīgākais ir Black Bery — mobilais telefons ar internetu 24 stundas dienā.
Organiskāk jūties klasiskos vai mūsdienīgos izrāžu iestudējumos?
Man patīk abi, un viss atkarīgs no konkrētās režijas. Man bija īpaši interesanti strādāt Zalcburgā, jo režisors Filips Štolcls veidoja Terēzes lomu tieši man. Tāpēc jauniestudējumi man patīk vislabāk.
Vai kādreiz arī esi teikusi: to es nevaru, principā nedarīšu?
Līdz šim man paveicies, jo nav gadījies darīt ko tādu, kas būtu man
pilnīgi nepieņemams. Bet dzirdu no kolēģiem, kā viņi atteikušies, jo
skatuves uzdevumi izrādījušies nepieņemami. Visgrūtāk ir, ja režisora
nav un kāda trešā persona atstāsta asistenta norādījumus par to, ko
režisors, iespējams, gribējis. Jevgeņija Oņegina izrādē Glaindbornā
vēstules skata beigās man jāņem liela senlaicīga krūka ar ūdeni, ūdens
jāielej bļodā un bļoda jāizlej sev tieši uz galvas. Jautāju, kas ar to
domāts. Režisora Grahama Vika asistenti to īsti nespēja paskaidrot.
Viens teica, ka tā ir jaunas meitenes atmošanās, otrs — ka varētu būt
kristīšanās. Beidzot skatuves kolēģe Marija Gorcevska izstāstīja, ka
senāk Krievijā tā darīts, ja cilvēkam uznāk pēkšņs drudzis. Šoka
terapija. Tur arī ir teksts: "Es visa degu…" Man patīk strādāt ar
režisoru, kurš izskaidro — kāpēc?
Esi sastapusi savu īsto režisoru?
Norvēģijā donnas Elvīras lomā Mocarta Donā Žuanā režisors Džonatans Millers palīdzēja līdz kaulam izprast ik sīkumu. Viņš pēc profesijas ir psihiatrs un bija pamatojis katru varones soli. Ko viņa domā, ko jūt? Gatavojot Bohēmas iestudējumu Losandželosā, režisors (kinorežisors Stenlijs Gārdners) mēģinājumos sēdēja zālē un neko neteica. Mums bija tikai jāatkārto. Diendienā no rīta līdz vakaram nepārtraukti. Nesapratām — kāpēc? Bija diezgan nogurdinoši ik dienu tikai atkārtot. Bez komentāriem. Rezultāts tomēr nāca, it kā pats no sevis. Sapratu, ka tā ir tāda skola — atkārtojot tiec līdz īstajam variantam. Skatuves iekārtojums atgādināja vecas Holivudas filmas aizkulises, tur viss bija tik izsmalcināts un īsts — veikaliņš ar cepurītēm, grāmatiņām un pudelītēm. Žēl, ka skatītāji no tāluma to neredz.
Man patika Bohēmas fotouzņēmums, kurā Mimī un Rūdolfs redzami kopā gleznainā miglas vālā! Bet vispārsteidzošākās bija futūristiskās ainas no Benvenuto Čellīni iestudējuma — roboti, fantāzijas tēli, videovīzijas, helikopters, milzu zivs…
Pirmoreiz iesaistoties tik modernā iestudējumā, domāju, kā tas būs? Izrādījās, ka tas piestāv Berlioza savdabīgajai mūzikai un vēl vairāk paspilgtina tās īpašo intonāciju. Filips Štolcls ir kino un video režisors, veidojis klipus Madonnai un daudzām citām popmūzikas zvaigznēm un arī operā izmantoja mūsdienu šovu elementus. Karnevāls risinās metrostacijā un brīžiem izskatījās kā geju praids ar transvestītiem un citiem tēliem, kādus šodien redzam uz ielām. Ļoti personiski viņš strādāja ar kori: brīnījāmies, kā viņš zināja vārdu katram no vairāk nekā 100 dziedātājiem!
Cik tālu jau saplānots darba kalendārs?
Līdz 2011.gadam, daļēji jau arī 2012.gads.
Visvairāk gaidītie notikumi? Lielākie izaicinājumi?
Mans mūžā pirmais lielais solokoncerts ar orķestri 11.septembrī Prāgas operā ar Čehijas Operas simfonisko orķestri. Dziedāšu franču, itāļu un krievu mūziku. Pirmā uzstāšanās Vācijā — Minhenē gan nākamajā (divas Bohēmas), gan aiznākamajā sezonā donnas Elvīras lomā 15 izrādēs jaunā Dona Žuana iestudējumā diriģenta Kenta Nagano vadībā. Jevgeņijs Oņegins Vīnes Valsts operā 2011.gadā. No izaicinājumiem nebaidos.
Kaila uz skatuves dziedātu?
Svarīgi, kā kailumu parāda: skaisti vai nepieklājīgā veidā. Ja kailums
ir kā māksla, kā simbols — tad es varētu, bet, ja tikai čaula, tad
noteikti atteiktos.
Vai operdziedāšana ir bīstama profesija?
Slavenais mecosoprāns Veselīna Kasarova pērnvasar nepiedalījās Zalcburgas festivālā, jo Minhenē uz skatuves salauza kāju. Pēc tam lielā rakstā Vācijā viņa runāja par to, ka dziedātājs kļūst arvien neaizsargātāks. Dienu pirms manas pēdējās Bohēmas izrādes Valensijā sabruka skatuves uzbūve — milzīgs koka tilts krita un ielauza skatuvi. Dievs mūs sargāja, jo todien nekas uz skatuves nenotika. Bet izrādēs zem šī tilta dziedāju āriju…
Kad Ņujorkas Karmenā dziedāju Mikaēlu, Olga Borodina Karmenas lomā, skraidot basām kājām, pirmajā cēlienā ārkārtīgi savainoja kāju. Viņa pat neiznāca paklanīties, un neviens nesaprata, kur palikusi. Otrajam cēlienam jau bija saģērbta aizvietotāja, tomēr Olga nolēma dziedāt. Pēc tam viņa pati nezināja, kā spējusi nodziedāt līdz izrādes beigām. Tad viņu aizveda uz slimnīcu, un viņas pārējās izrādes tika atceltas. Bieži uz skatuves laiž dūmus. Losandželosā mūs lūdza parakstīties, ka mums nav alerģijas un piekrītam.
Uzstāšanos Džeimsa Levaina vadītā Bostonas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanā uzskata par vēl lielāku godu nekā Metropolitēna operā. Dziedāsi arī Ņujorkas Metropolitēna 125 un Plāsido Domingo skatuves darba gadu 40 jubilejas koncertā. Kā veidojas attiecības ar abiem metriem?
Sirsnīgas un jaukas. Levains ļoti palīdz dziedātājiem un visu pasniedz viegli, ar humoru. Kopā strādājot, ir optimistiska, gaiša sajūta. Pārrunās pēc mēģinājumiem viņš katram pasaka, ko gribētu, un jautā: bet ko jūs gribētu no manis? Pirmajā brīdī apmulsu: tāds liels diriģents un prasa, ko mēs gribētu? Pārsteidza viņa atvērtība un vienkāršība reizē ar stingrību, kas ir pozitīva un optimistiska. Viņš staro, dod pacilājošu sajūtu.
Pēc pirmizrādes Losandželosā Domingo bija jābrauc uz Ņujorku, taču viņš katru mīļi atcerējās, katram kaut ko jauku pateica, katru īpaši izcēla un tikai tad steidzās uz lidmašīnu. Apbrīnoju, kā viņš savā vecumā nenogurst, visus atceras, ir tik gaišs un smaidīgs. Viņš atrod laiku ikreiz pirms izrādes ienākt pie katra pateikt labu vārdu. Pirms pēkšņās debijas Ņujorkā vispār nebija mēģinājumu. Viņš izvilka mani uz skatuves: nu, padziedi! Bet es pat neredzu lielajai Operas zālei malu! Nu re, tev viss kolosāli skan, es taču teicu! — tā Domingo. Man bija papēžkurpes, bet skatuves partneris Rolando Villazons ir diezgan maza auguma. Domingo sieva, režisore Marta Domingo teica — papēžus nost, viņš blakus tev izskatās kā puika! Cilvēciskais kontakts ir ļoti svarīgs, un ar Domingo ir patīkami kontaktēties. Bet es zinu, cilvēkiem patīk tenkot. M.Freni stāstīja, ka tad, kad viņu karjeras sākumā sadarbībai noskatīja Herberts fon Karajans, visi runāja, ka viņiem ir romāns…
Kā tiec pāri sāpīgiem šķēršļiem — kad saslimi un nevarēji dziedāt konkursa finālā vai šoziem smagas gripas dēļ nācās atlikt sen plānoto Vācijas debiju?
Sapratu, ka acīmredzot man tobrīd to nevajag. Tātad tā ir lemts, kaut kas cits ir paredzēts un nāks vietā. Tā vienmēr notiek.
Kādas tendences jūti operas pasaulē, biznesā? Kurp tās ved?
Visvairāk man negribētos, ka opera kļūst par realitātes šovu ar izbalsošanām, kādas redzam televīzijā. Lai nav tā, ka uztaisām zvaigzni, balsojam, izbalsojam un meklējam nākamo. Manuprāt, tas operai nepiestāv. Bet, ja paskatās, kā pēdējos gados darās ar tenoriem, tāda tendence ir jūtama. Es nevēlos iekļūt realitātes šova un komercijas virpulī. Mans ideāls ir pakāpeniska, mērķtiecīga dziedātājas karjera ilgus gadus, jo balss ir mūža darbs. Man opera ir svētvieta. Tīrs garīgs process. Jau bērnībā, skatoties pirmo operu, jutos kā baznīcā. Tā bija Karmena…
Tagad gan arī operā uzsver seksapīlu, prīmas erotiski dejo ap stabu un popularizē sevi TV izklaides šovos.
Negribētos, ka viss paliek tikai ārējā veidolā un iekšā nekā nav, tukšums. Man patīk normālas, dabīgas lietas, nevis izlikšanās. Pēc Zalcburgas debijas man piedāvāja pozēt kā modelei un reklamēt briljantus un zeķbikses. Es momentā atteicos. Man nav vajadzīga lēta popularitāte, lēta slava. Tas sākās no Holivudas, bet arī tur ir krīze. Ne velti scenāriju rakstnieki un aktieri streiko. Esmu maksimāliste — vai nu visu izdaru perfekti, vai nemaz nesāku — nav vērts! Skatuve paņem visu, un pilnīga relaksēšanās izdodas ļoti reti. Tūlīt arī rodas vainas sajūta un gribas kaut ko darīt. Tas laikam ir darbaholisms… Viss mainās galējībās no pilnīgas iekrišanas vientulībā, kas man ir ļoti nepieciešama, līdz brīžiem, kad vairāk par visu gribas būt kopā ar draugiem un ģimeni.
***
Maija Kovaļevska
Dzimusi 1979.gada 21.septembrī Rīgā
Beigusi Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kopš 2003.g. papildina meistarību pie itāļu prīmas Mirellas Freni
2002. Pirmā operloma — Džaneta G.Doniceti Mīlas dzēriens Starptautisko Opermūzikas svētku izrādē Kuldīgā, debija LNO — donna Elvīra V.A.Mocarta Dons Žuans
Opermūzikas svētkos Siguldā atveidojusi Donnu Elvīru (Dons Žuans), Safī (Čigānu barons), Lolu (Zemnieka gods), Leilu (Pērļu zvejnieki). LNO — Mimī (Bohēma), Grāfieni (Figaro kāzas).
2004. — 1.vieta Rikardo Zandonai starptautiskajā konkursā Riva del Gardā Itālijā, 2.vieta J.Vītola vokālistu konkursā Rīgā
2006.—1.vieta Plāsido Domingo pasaules operdziedoņu konkursā Operalia
Latvijas Lielā mūzikas balva
Starptautiskā karjera kopš 2006.gada: Veronas Reggio Emilia teātrī, Valensijā, Ņujorkas Metropolitēna operā, Losandželosas operā, Zalcburgas festivālā, Tokijas operā, Glaindbornas festivālā.
IMG Artists māksliniece