Karmabandha

Starp savējiemLai arī Šlāpins dzejā ienācis it kā no citas vides un it kā turējies savrup, viņa darbi visai veiksmīgi iekļaujas mūsdienu latviešu dzejas kontekstā. Sākot jau ar bezpieturzīmju dzejas izmantojumu un āķīgu atskaņu makšķerēšanu (piemēram, pabiem — abiem; podesta — Musorgska Modesta), kas ir visai izplatīts dzejas modelis, un beidzot ar skumjā, viegli provokatīvā, mazliet nogurušā, jūtīgā pilsētnieka paštēlu.Gluži tāpat kā reiz Eduards Aivars, viņš varētu uz grāmatas vāka rakstīt devīzi Tikai Dieva un sievietes dēļ, savukārt lakoniskais, intelektuālais stils brīžam atsauc atmiņā kaut ko no Žebera un brīžam kaut ko no Krivades intonācijām. Tāpēc, no vienas puses, Šlāpina nobriedusī debija ir mākslinieciski spēcīgs pieteikums, no otras — ceļš uz savu īpašo intonāciju un savdabību vēl turpināms.Guntis Berelis savā Latviešu literatūras vēsturē reiz rakstīja, ka "Andrejam Kurcijam piemita visu intelektuāļu sērga: viņš pārāk labi apzinās, ko grib uzrakstīt, — un tieši to arī uzraksta, ne mazāk, bet arī ne vairāk". Šķirot vaļā Šlāpina debijas dzejoļu krājumu Karmabandha, bija bail, ka autora intelekts, iespējams, varētu spēlēt galveno lomu arī dzejā, padarot to sausu un plakanu. Par laimi, Šlāpina grāmatas dominante tomēr izrādās emocijas, jūtas un sajūtas, lai arī pantos organizētas visai strikti un racionāli.Autors nebaidās izrādīties ne sentimentāls, ne viegli ievainojams. Tādas četrrindītes kā "tavu glāstu pirksti kārie/matos ieķeras līdz rītam/vai šīs sāpes kādreiz pāries?/vai mēs tikai dziļāk krītam?" (70.lpp) liecina, ka iespēja rakstīt veltījumu konkrētam adresātam vai arī atļaušanās paust savas jūtas, iespējams, ir lielākais patīkamais kairinājums, ko dzeja var sniegt.Izmisīgie jautājumiTomēr spriegākā Šlāpina grāmatas nodaļa, manuprāt, ir No vēstulēm Dievam (starp citu, visgarākā grāmatā), kurā dažbrīd visai sadzīviski, citreiz izmisīgas lūgšanas intonācijā tiek uzdoti jautājumi Dievam. Par spīti tam, ka atbildes esam spiesti meklēt baltajās lappušu malās, šī nodaļa izskan pilnskanīgi: "ja šī telpa tiešām/bezgalīga, dzirdi, kāpēc tad šīs/pazīstamās tirpas,/spalgā sajūta starp pakrūti un sirdi,/ [..] piepešs samulsums no tā, ka/ir pavisam tuvu/viss?" (90.lpp).Citētais dzejolis ir Šlāpinam neraksturīgi emocionāls un plastisks. Daudzos mazos, lakoniskos tekstiņus lasot, brīžiem sāk gribēties, lai autors atraisās vēl vairāk, lai neiesprosto sevi astoņu vai desmit rindiņu rāmjos, lai pēkšņi neaprauj dzejoli ar kādu asprātīgu provokāciju vai arī Imanta Ziedoņa vai Māras Zālītes citātu.Grāmatas pēdējā nodaļa Uzskaitījumi un jautājumi uzskatāma par konceptuālu noslēgumu, kurā vienkopus savilkti visi galvenie cilvēka eksistences jautājumi. Šajā nodaļā autors vēršas vairs nevis pie Dieva, bet tieši pie lasītāja, visu ko prasīdams, piemēram: "Kā sauc cilvēku, ar kuru tu gribētu kopā pavadīt dienu arī tad, ja rīt būtu jāmirst? Vai tu viņam esi to pateicis?" (145.lpp).Šie jautājumi iecerēti kā emocionāli sitieni zem jostasvietas, kuru rezultātā lasītājs sāks raudāt, izmisīgi šķirstīt piezīmju blociņu un visbeidzot sapratīs, ka pasaulē nav vientuļākas būtnes par viņu un viņš pats vien pie tā ir vainīgs. Bet var arī vienkārši atbildēt: uz tik brutālu dzīves sakārtošanu parasti mudina grāmatas no sērijas Dzīves gudrības katrai dienai, un šie teksti vērtējami galvenokārt kā autora provokācija.Iemīlējies ŠlāpinsLai arī dzejnieku radošais gars bieži mēdz būt atkarīgs no iemīlēšanās un mīlas dzeja tradicionāli tiek uzskatīta par vairākuma dzejnieku galveno darbības lauku, šajā grāmatā bagātīgie mīlestības pieminējumi, kaut būdami gana sirsnīgi un oriģināli, tomēr liek domāt par mūsdienu latviešu dzejas vērtībām kopumā.Laikā, kad pašsaprotama lieta ir galēji subjektīvs pasaules redzējums un atsvešinātība, mīlestība kļūst teju par vienīgo kopīgo pieredzi, kas spēj saistīt dažādus autorus un lasītājus. Arī šajā grāmatā mīlestība ir galvenais pierādījums, ka liriskais varonis eksistē un viņam ir ko mums teikt. Dažreiz šim sakāmajam ir tikai informatīvs raksturs, bet citviet šo mīlestību var sajust. Domāju, katrs brīdis, kad lasītājs tiek aizkustināts, palīdz liriskajam varonim attīrīt karmu.