Kašķis ap Vingri un Lāčplēsi

Protams, spriest par filmu pēc tās četru minūšu fragmenta, kas pagaidām atstāj padrūma paskata kāpostnieka vai kostimētas zaļumballes iespaidu, nav prāta darbs, kaut filmas ieceres potenciālu tas noteikti uzrāda. Arī iecerētās filmas garums nav ne 4,5h, ne 2,5h, bet tikai nieka 20 minūtes, tā kā jūsu/mūsu acu priekšā ir krietna šīs filmas daļa.Prāta darbs nav arī politiķiem laiku pa laikam izmuldēties par mākslām un to finansēšanas kritērijiem. Slavenākais latvju kino likteņlēmis ir un paliks Einars Repše (JL), kas reiz nāca klajā ar brīnišķīgu ideju šo bodīti aizklapēt uz visiem laikiem. Māra Kučinska (TP) aizrādījums, kas būtu un kas nebūtu jāfilmē par valsts naudu, ir vien kārni ziediņi, kas pierāda, ka politiķiem, ai, kā gribas būt vienīgajai patiesības mērauklai.Taču šajā situācijā, manuprāt, sastapušās divas “aprobežotības” — politiķa un filmdara. Ar patriotisku sāpi nespēju atbalstīt arī ziedojumu lapas “atklāšanu”, kas paredzēta “Pēdējā Lāčplēša” trūkstošā finansējuma vākšanai. Manuprāt, nepelnīti liels uzmanības daudzums tiek pievērsts ne tikai ļoti apšaubāmai mākslinieciskai iecerei, pat ja pieņemam Vingra vēlmi strādāt riskantajā farsa žanrā un stilistikā, bet arī visai diskutablai tās realizācijai (_skat. fragmentus_). Jautājums par to, vai viens no fragmentos redzamajiem varoņiem atgādina bijušo premjeru vai nē, un vai filmdaris drīkst savā iecerē apspēlēt politiskās reālijas un personāžus, arīdzan demokrātiskā sabiedrībā nebūtu diskutējums. Skat, ko dara itāļi – viņiem ir tapis neviens vien veltījums – farss – pašu politiskajai situācijai, pēdējais no tiem – filma “Il Divo” tikko atgriezās ar balvu no svaigā Kannu kinofestivāla. Turklāt, šajā filmā Itālijas politiskā realitāte ir kariķēta neganti un spoži, turklāt iztiekot bez salmu bizēm un šņukuriem.Ko mācīties no šī “nacionālā skandāla”? To, ka latvju filmdaru indeve sūdzēties un ņemties ap viņiem nepiešķirto naudu ir mūžīga un neiznīdējama. Tiem, kas tuvāk profesionālajam lokam, nebūs noslēpums par sūdzībnieku rindām, kas dodas KM virzienā pēc kārtējās, “nepareizās” naudas sadales, ko veic sabiedriskie eksperti (2 gab., plus Nacionālā kinocentra direktore).Šķiet, ka skandāla ap Vingri-Kalvīti-Kučinski kājas aug tieši no šī kaisles – meklēt vainīgos pēc pīrāga sadalīšanas. Turklāt, kas teicis, ka Nacionālajam kino centram ir jāatbalsta filmas uzņemšana 100%, atvieglojot filmas producenta darbu? Ir taču sponsori, ir ziedojumi. Skat, kā pastrādāja Jāņa Norda “Amatiera” producenti – kritikas un skatītāju atzinīgi novērtētās filmas budžetā valsts naudas bija mazāk nekā Vingra jau apgūtie Ls 45 000? Cits jautājums, vai Jāņa Vingra automātiskā atbalstā iegūtā palielā summa bija jātērē šim konkrētajam projektam un vai NKC eksperti savas šaubas par projekta māksliniecisko potenciālu nevarēja formulēt brīdī, kad Jānis Vingris šos 45 000 bija nolēmis ieguldīt ”Pēdējā Lāčplēsī”? Vēlams gan būtu, lai Vingris to neuztvertu kā cenzūru, bet gan palīdzību viņam “pienākošos” (?) līdzekļus, kas iegūti, līdzdarbojoties kā producentam starptautiskajos projektos (Mikas Kaurismeki filmā “Saldumiņš” u.c.), izlietot jēdzīgāk.