Kaupēna līgava

Situācija skarba, neiztur pat kaķis - tas mirst ar aizgrauztu lupīnas stublāju mutē. Laimība var sākties vien pēc tam, kad laupītājs ierodas bagātnieku viesībās caur logu un izvelk no kabatas lapiņu ar vērtīgo mantu sarakstu. Tad zirgā, aiz sevis velkot milzīgu, skaļi grabošu un ar bagātībām pilnu maisu, viņš dodas pāri laukiem mājās, lai pierādītu savu spējīgumu.Kaupēns mīļšVēsture klusē, vai 1895.gadā dzimušais Ansis Alberts Kaupēns savas slavas gados būtu nozadzis kaut vienu lupīnu. Tāds fakts neapšaubāmi radītu komisma piegaršu 20.gados slavenam tapušajam latviešu zaglim un slepkavam, par kuru interese noturīga vēl šodien. Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera Kaupēn, mans mīļais! ir un bija tikai viens no piedāvājumiem, kas atsvaidzināja šī slepkavnieka vārdu un darbus. Nule uzradusies jauna censone. Tā ir Ingrīda Karstā, kurai beidzot izdevies tikt pie grāmatas Kaupēna līgava.Nekā smādējama vēlmē rakstīt un grāmatu radīt jau nav. Pēcāk cilvēki dažreiz ko nopērk, pat lasa, pārspriež, strīdas, brīnās un vēl citas darbības veic. Un ja tā vēl dokumentālā literatūra, tad pavisam labi. Kā nekā Kaupēna vārdam jo īpaši varenīgs slogs. Pirmkārt, līdzīgi kā ar briesmīgo vilku, kuram iegribējās siventiņus uzkost, arī ar stāstiem par Kaupēnu tikuši biedēti daudzi bērneļi. Otrkārt, viņš ir izveicīgā un spēcīgā vīrieša tips, tāds, kuram romantisma devu piešķir bezbailība un visatļautība. Tāpēc sievietēm tīkams. Treškārt, mocekļa slava.Fakti un lirikaIngrīda Karstā savākusi apbrīnojami daudz materiālu un sakopojusi tos tā, lai grāmata lasītos raiti. Vismaz, kamēr tiek uzskaitīti fakti un brīvlaista izdoma, leģenda par Kaupēnu reanimējas. Citādi ar epizodēm, kurās autore veido liriskas atkāpes un veic secinājumus, tad vēstījums pārvēršas par kārtējo citātu gūzmu no skaisti gribētās dzejas. Tādas, kurā apdzied baltos bērzus, zvaigznes, vētru utt. Tā tas ir Karstās grāmatas pirmajās divās daļās - tajās, kurām ar Kaupēnu tāds pats sakars kā lietum ar atslēgu (reiz Andrejs Upīts šādi ironizēja par salīdzinājumu "vaimanas kā meijas"). Pirmās divas daļas līdzinās dzimtas romānam, kura centrā likta Apolonija, saukta par memmeli. Atkāpes veiktas gan laikā pirms viņas dzimšanas, gan pēc nāves. Viss pārstāstīts tikai tāpēc, lai nonāktu pie tā saucamās Kaupēna līgavas. Un, ja jau patikšana viņu starpā bija, varētu šim sakaram piekabināt saukli "Sirdī asiņainais duncis". Tad sanāktu atsauce uz slaveno dziesmiņu ar lipīgo meldiju: "Trešais asiņainais duncis, ceturtais es Kaupēns pats".Es neapšaubu, ka Kaupēna dzīve ir fantastisks materiāls, no kura saveidot labu lasāmvielu. Karstā diemžēl ir radījusi stilistiski neviendabīgu, dažbrīd saraustītu vēstījumu - no vienas ģimenes uz citu lēkājošu aprakstu. Ja pirmajās divās daļās čum un mudž personvārdi, tiek stāstīta dzimtu vēsture, tad divās pēdējās daļās dominē publicistikas valoda.Daudz par daudzGrāmata lieliski aprāda vismaz vienu no dokumentālās prozas divdabības pazīmēm. Pirmkārt, vēstījumu iespējams veidot tā, lai iespaids, ka tas tapis mūsdienās, būtu minimāls. Tas nozīmē, ka jāievēro aprakstītā laika un tēlu informācijas minimums. Šādi rīkojās Lūcija Ķuzāne grāmatā Malle. Un ticamības, kā arī gaumīgas dokumentālās prozas efekts tika panākts. Otrkārt, ir autori, kuri pārāk daudz zina. Vismaz vēstures tradicionālās klišejas: par to, ka kalpiem bija grūta dzīve; ka Pirmajā pasaules karā latvieši karojuši ar latviešiem, jo atradušies pretējās pusēs utt. Šāda veida nodrāzta informācija pārstāstos vai dialogos tikai vedina prom no literatūras un tradicionāli gribētu tekstu pietuvina publicistikai. Ingrīda Karstā ir tam rada, jo vienā kulē vēlas ietūcināt pārlieku daudz - par Kaupēnu, par viņa tā dēvētās līgavas radiem un vēl par vēstures likumsakarībām vēstīt, un ar tām vēl aizbildināties. Tieši izskaidrojošā daļa arī ir tā vājākā. Nav lasītājs tāds muļķis, ka būtu nepieciešams viņam uz paplātes pasniegt visu gatavu. Šamais pats gan prot, gan viņam jāprot saprast. Citādi lasījums pārāk vienveidīgs saveidojas.Jebkura teksta pārstāsts ir draņķīgāks par oriģinālu. Protams, autore necenšas iegalvot vienu svēto patiesību, tomēr Kaupēns tāds pārgribēti romantisks gan rādās. Karstā daudzus ar Kaupēnu saistītus avīžrakstus ir izklāstījusi tuvu tekstam vai citējusi. Grāmata gan simpātiskāk būtu veidojusies, ja daudzi no materiāliem būtu izmesti un būtu ļauta lielāka vaļa fantāzijai. Šoreiz tā īsti nav nedz dokumentālā proza, nedz stilā izturēta gaumīga lasāmviela. Karstās pierakstītas piecdesmit lapas nav spējīgas par Kaupēnu vēstīt spožāk kā slepkavnieka viena bilde (skatīt 299.lpp).Informatīvi grāmata ir apbrīnas vērta. Autore pat Latvijas Valsts vēstures arhīvā studējusi materiālus, un grāmata uzskatāma par līdz šim apjomīgāko informācijas kopojumu par Kaupēnu. Lasīt var, bet ar nosacījumu, ka interesējies par Kaupēnu, esi viņa radinieks, dokumentālo grāmatu piekritējs, autores paziņa vai kritiķis. Atliek vien secināt, kas vēlies būt.