... vārdam “šovs” vairs nav viennozīmīga lētuma, apšaubāmas masu gaumes un pašdarbnieciskuma pieskaņa. Lai gan koru dziedāšanas raidījumam bija visas klasiskā šova sastāvdaļas un pazīmes, pēc sava gara tas bija ļoti atšķirīgs no līdzīgiem televīzijas produktiem.
Lai mūziku analizē speciālisti, es gribētu uzsvērt, ka šis bija pirmais šovs, kurā dominēja īstums. Īsti talanti, netēlots prieks un aizrautība, kvalitāte, kas neaizvaino. Uzslavas, kas ir pelnītas. Manuprāt, tieši pārsteidzošais patiesīgums, piedalīšanās prieks, pašaizliedzība un, lai cik nodrāzti tas izklausītos, arī dabiski pozitīvais noskaņojums kādu brīdi bija pat mulsinošs. Pierasts taču šovus tvert ar aizdomām. Lai vismaz pasargātu sevi no pārlieku lielas aizrautības un ļaušanās spožajam valdzinājumam.
Daļa no visa labā radās šova formāta dēļ, bet lielāko daļu radīja paši dalībnieki. Mēs iepazinām cilvēkus, kas vispirms atdevīgi un skaisti dziedāja un tikai pēc tam racionāli plānoja televīzijas atpazīstamības radīto izdevīgumu.Tas bija svētdienu prieks, kas spēja sajūsmināt par visnīgrāko skatītāju. Tīrs un skaists prieks par koncertu un cilvēkiem, kas tam veltīja savu spēku. Es kādu laiku brīnījos, cik spēcīgas jūtas, karstas diskusijas un patiesu līdzi dzīvošanu ļoti dažādās kompānijās var radīt labas izjūtas. Tikpat stipri mēs iepriekš bijām kritizējuši, uztraukušies, dusmojušies par citiem šoviem.
Arī neizbēgamās tirgošanās attiecības, kas šovu laikā televīzijas un skatītāju saskarsmei piešķir tādu kā izmantošanas pieskaņu, “Koru karos” tika piepildītas ar labdarības un ziedošanas saturu. Naudas klātbūtnei bija cits svars.
Protams, atsevišķas “ Koru karu” sadaļas nevarēja atvadīties no pierasto šovu paradumiem. Mani visvairāk mulsināja žūrijas veidošanas principi. Vai tiešām tā jāveido kā korporatīvs klubiņš, kurā tiek piedāvāta galvenkārt atrādīšanās un papildu publicitātes iespēja citu TV3 raidījumu vai saistītā radio kanāla darbiniekiem? Šajā kompānijā mūzikas speciālisti palika neievērojamā mazākumā. Diezgan ātri šova gaitā nemitīgā sajūsmināšanās un pašas augstākās atzīmes tikai par to, ka “es esmu laimīga, ka dzīvoju vienā laikā”, nedaudz izjauca saprātīgas vērtēšanas principu. No skatītāju viedokļa arvien grūtāk bija atšķirt koru līmeni, jo priekšplānā izvirzījās žūrijas goda viesu centieni sevi parādīt neierastā ampluā.
Šī draugu, kolēģu un radu kompānijas atmosfēra (jautri uztverta arī “Ādamsonu” parodijās) brīžiem radīja sajūtu, ka šova vadītājs Lauris Reiniks runā un izturas kā pats savā ķēķī. Varbūt tā bija drošāk lielajā dalībnieku pulkā un garajā tiešraidē? Bet tie jau tādi nieki.
Lai kādus sīkus trūkumus mēs meklētu “ Koru karos”, lai cik apnicīgas reizēm likās garās reklāmas pauzes un reklāmdevēju produktu prezentācijas, jāatzīst vien ir, ka vairāku gadu laikā, kopš šovizācija ir nopietna publiskās dzīves daļa, “Koru kari” bija kas nebijis unikāls un skaists. Cik vien bija iespēja redzēt šo šovu, tas bija ļoti izdevies. Man patika! Ceru, ka jums arī.