Līdz šim MSKF „tēvam” Ņikitam Mihalkovam izdevās vien uz festivāla noslēgumu, kā burkānu pie deguna vicinot aktieru spēles sistematizētāja Staņislavska vārdā nosaukto balvu Ticu!, pierunāt ierasties kādu Holivudas vecbiedru (Merilu Strīpu, Džeku Nikolsonu...), kuriem cilvēciskās pieklājības kodekss un profesijas respekts pret klasiķi Staņislavski, ne jau divreiz oskaroto krievu kinocaru Mihalkovu, neļauj ignorēt šādu atzinību pašu radošajam mūžam un pie viena par brīvu pabaudīt slāvu viesmīlību (vismaz desmitgadi kuluāros mēļoja par tā sauktajiem viesu ciemošanās honorāriem – dolāru kukuļiem, ar kuriem Maskavā pērk/vilina kaut jelkādu – amerikāņu, eiropas – zvaigznīti, lai tikai atbrauc celt šī pasākuma prestižu, ko tas zaudēja komunistu laikos).
Tāpēc jubilejas – 30.Maskavas festivāla pirmā diena ar pašmāju un ārzemju (arī pasaulē patlaban slavenākais japāņu režisors Takeši Kitano bija klāt, nemaz nerunājot par leģendāro Bergmana aktrisi Līvu Ulmani kā žūrijas priekšsēdētāju...) zvaigžņu lietu uz sarkanā paklāja kinoteātra Puškinskij priekšā tiešām apliecina – Krievija ir nopietni atgriezusies pasaules kino kartē!
Bet par to, ka Krievija kinopasaulē, kā teiktu viens slavens Švarcenegera filmu varonis, will be back, nesignalizē atrakcijas ar smalkiem viesiem. Pasaules kino interesē – nu, protams, nauda. Un šādā rakursā pavisam citādāk jānovērtē Holivudas biznesa haizivju lēmums Henkoku rādīt kā Maskavas kinofestivāla atklāšanas ceremonijas filmu. Ar jautri elkoņos saķērušos dejojošu pārīti - Vilu Smitu un Ņikitu Mihalkovu - pie festivāla pils fotogrāfu un TV kameru ielenkumā.
Pirmkārt, simpātiskais šokolādītis Vils Smits ir unikāls piemērs 30 miljonu honorāra kategorijas aktierim, kuram vienīgajam pa ilgiem gadiem izdevies riskantākais triks kinobiznesā – ar savu solo garantēt tādu peļņu, par kuru Toms Krūzs un pārējie var tikai kost pirkstos no skaudības. Tā tas šogad notika ar filmu Es – leģenda, kur Smits reāli bija viens pilnīgi izpostītā Ņujorkā, ja neskaita suni. Tādēļ Henkoka pasaules pirmizrādes vietas izvēle – Maskava – ir grandiozākā atzinība potenciāli stratēģiski svarīgam kinotirgus segmentam. Krievu kinospeciālisti lēš, ka jau uz rudeni Holivudas peļņa Krievijā pārvarēs 1 miljarda dolāru robežu. Tas ir cipars, ar kuru jārēķinās.
Tad arī kļūst vairāk saprotams, kādēļ, teiksim, Latvijā krievu filmu Likteņa ironija II izplata amerikāņu kinokompānija. Tad kļūst skaidrs, kādēļ Holivuda vilina veiksmīgākos krievu režisorus pie sevis taisīt filmas (svaigs piemērs – Rīgā sonedēļ startējošais grāvējs Wanted/Meklētais ar Džoliju, Frīmenu, Makevoju un specefektiem, kādus, zvēru, jūs vēl nekad nebūsit redzējuši, ko Holivudā režisējis „krievs” - kazahs Timurs Bekmambetovs), turklāt dod viņiem tādu rīcības un finanšu brīvību, kādu citiem jaunpienācējiem Holivudā neredzēt kā savas ausis (pietiks, ja nosaukšu Pamatinstinkta autoru holandieti Polu Verhūvenu vai pulkos aziātus - Džonu Vū, Karvaju, Engu Lī, brāļus Pengus...).
Vai nav amizanti – oskarotajam Kuprainā kalna autoram Engam Lī par finansējumu – 60 miljoniem - filmai nācās cīnīties astoņus gadus, kamēr Bekmambetovam debitēt Holivudā piedāvāja uzreiz ar 75 miljoniem, kas vēlāk uzauga līdz 150 (tieši šo ciparu studijas Universal pārstāvji atklāja Wanted premjeras laikā Maskavā, 21. jūnijā).
Holivudai beidzot apjēgusi, cik milzīgs tirgus ir Krievija, un mudīgi investē. Arī uzsākot talantīgu režisoru medības.
Ko Latvijai no visa tā būs mācīties? Pirmām kārtām jau to, ka kino ir spēcīga izklaides industrija, kurā talants iet roku rokā ar naudu. Lielu naudu. Saprotiet, kā gribat. Es privāti domāju, ka kino latviešiem ir mentāli neapgūstama māksla – par to liecina kaut vai tas, ka (ar vai bez naudas) Latvijā šajos neatkarības 17 gados kino lauciņā nav dzimusi itin neviena oriģināla ideja – nedz scenārija (stāsta), nedz vizuālās domāšanas kombināciju ziņā. Pietiek paskatīties uz krievu art-house vai „zemajā žanrā” kaut vai uz Bekmambetova fontanējošo Wanted, lai apjēgtu, ka Latvijā kino mūsdienu izpratnē nav vispār – idejas un fantāzijas taču nav atkarīgas no naudām.