Labie nepadodas

Beidzot atklājies visa trauslums. Seni un svarīgi strīdi izzuduši nekurienē, naktī," raksta Kormaks Makārtijs savā pērn ar Pulicera prēmiju godalgotajā, latviski lieliski iztulkotajā romānā Ceļš, kur Trakā Maksa paskata postapokaliptiskā ainavā iedzīvināts pravietisks piedzīvojumu romāns. Šajās dienās, kad mums netālā, parasti salīdzinoši mierīgā pasaules daļa no nosacīta komforta un līdzsvara ir ieslīgusi sakāpinātās emocijās, destruktīvos ķildiņos un ieroču žvadzināšanā, Ceļam var būt nepatīkama emocionāla rezonanse kā kārtējam spoguļskatam kādā mītiskā nākotnes katastrofā, kuras gigantiskie mērogi bezjēdzīgus padarītu visus "senos un svarīgos strīdus". Būs filma Anonīms vīrietis un viņa puika, romāna gandrīz vienīgie divi tēli, kā izsalkuši zvēri ošņājas caur cilvēku izmēztu gruzdošu, bet aukstu ainavu, ko raksturo sakusušas šosejas, putnu tukšas debesis, pamesti supermārketi, mumificējušies meži un miroņi, autostāvvietas ar rūsošām mašīnām, apgāzti, uzlauzti limonādes automāti, pie kuriem mētājas nevienam nevajadzīgas monētas. Teju svētki, kad no automāta palaimējas izvilkt apputējušu kokakolu, ko viņa pēc katastrofas dzimušais zēns nepazīst. Brīdi padomājis pēc tam, kad bailīgi iedzēris putojošo dzērienu, puika tik secina: "Briesmīgi garšīgs..." Amerika, tiktāl var pateikt. "Uz šī ceļa nav cilvēki, ar kuriem runājis Dievs. Viņi ir prom, paņēmuši līdzi pasauli," kā saka vīrietis. Uz jautājumu, kur palika pasaule, vienīgā atbilde ir, ka kaut kad vienos septiņpadsmit apstājās visi pulksteņi. Tam sekoja gara gaismas švīka, pēc tam vairāki klusi satricinājumi. Vīrietis piecēlās un piegāja pie loga. Elektrības vairs nebija. Sārtena blāzma loga rūtī. Kopš tā laika zeme, cik tālu sniedz skatiens, ir izdegusi, pelnu sērēs slejas nomelnējušas klintis, pelnu vāli ceļas un tukšaini žvīgo. Aiz melnuma gandrīz neredzama savu ceļu ap zemi riņķo blāvā saule kā sērojoša māte ar lampu rokās. Reizi pa reizei vīrietī iesmeldzas kontrasts ar to zaudēto pasauli, kurā viņš reiz dzīvojis - "ezera tumšais stikls, un logu gaismas iedegas krastā. Kaut kur spēlē radio. Tā bija ideāla viņa bērnības diena. Diena, kurai līdzīgas varēja būt pārējās." Makārtija daiļrade mūs sasniedza pērn viņa romāna Kur sirmgalvjiem nav vietas izcilajā ekranizējumā. Ceļā var atpazīt to pašu nolemtību, formas monotoniju un vienkāršību, skarbo, neauglīgo ainavu. Maz un skopi, taču ietilpīgi dialogi. Romānā mijas simboliski, kinematogrāfiski apraksti (pēc Ceļa tiek uzņemta filma ar Vigo Mortensenu tēva lomā) ar vīrieša pārlaicīgajām pārdomām, kas reizēm uznirst mums tuvākā realitātē caur tādiem atribūtiem kā doriskām kolonnām, zīmola tapetēm vai visai cilvēcisku kaulēšanos. Melnais visuma vakuums Romāns jau tā ir depresīvs, bez viena vienīga smaida, kad no slēpņa izgājis pelēkajā gaismā, vīrietis vienu brīdi ierauga "pasaules absolūto patiesību" - tas ir, melno Visuma vakuumu. Biežākās emocijas - bailes (no cilvēkēdājiem). Biežāk uzdotais jautājums - "Vai mums būs jāmirst?" Dzinulis - izsalkums? Ne tikai. Par to arī grāmata savā veidā ir - dzīvotjēgu, nodīrātu līdz kaulam. Vīrietis apsver - pilnīgi loģiski - kāda jēga ir dzīvot tādos apstākļos, kā dzīvo viņi. Zēns ir pēdējais, kas stāv starp viņu un nāvi. Makārtija Ceļš ir radies, padzīvojušajam rakstniekam ar savu mazo dēlēnu braukājot pa Teksasu. Neizbrīna, ka pavecākam tēvam tādas apokaliptiskas jūtas, savā veidā izbrīna, ka šo "laika gala" grāmatu viņš velta mazam puikam. Taču romāns nav vien depresīvs. Ceļš lasās kā pravietisks romāns, nesot sevī dziļas eksistences pretrunas. Uz Dievu vīrietis runā, vaicājot: "Vai tu tur esi? Vai tev ir kakls, aiz kā tevi nožņaugt?" Tajā pašā laikā, kad nekā cita nav, viņš izdomā ceremonijas un iedveš tajās dzīvību, kā uzejot kārtējo slēptuvi ar konserviem un pasakoties tās sensenajiem nelaiķa īpašniekiem, - "Mīļie cilvēki, paldies par visu ēdamo un mantām." Vai - sava puikas galvu glaudot un domājot par to gluži kā par kādu svētu grālu: "Zelta biķeris, tik spodrs, ka var kļūt dievam par mājokli." Savam puikam tēvs skarbi saka: "Ja tu sapņo par pasauli, kuras nekad nav bijis, vai par pasauli, kuras nebūs, un pēc tam esi priecīgs, tad tu esi padevies," bet tajā pašā laikā mierinot dēlam stāsta stāstus, kam pats puika savukārt netic. Puika grib būt miris, bet pretēji tēvam rīkojas, ne vien runā, ka būtu gatavs uz ilgu turpinājumu, rūpējoties par cietušajiem līdzcilvēkiem. Zēns zina, ka mūžs nav pat acumirklis, taču tas viņam netraucē savai rīcībai par pamatu likt moto "Labie nepadodas".