Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900-1940)

Pēc izlasīšanas jāsaka: tā jau nebija, ka galīgi nekā nebija.Darbošanās, ko sauc par dailiGalvenā vērība grāmatā pievērsta XX gs. pirmās puses latviešu autoru vispārīgiem uzskatiem par mākslas būtību, mēģinājumiem to teorētiski apjēgt un definēt. Mākslas teorētiķu ampluā šeit parādās gan mākslinieki un mākslas zinātnieki, gan vēsturnieki un estētiķi, gan rakstnieki - dažādu profesiju pārstāvji, kas attiecīgajā laikā publicējuši grāmatas vai rakstus par vispārīgiem mākslas jautājumiem, sākot jau ar Ati Kronvaldu, kurš jau 1868.gadā nācis klajā ar brīnišķu mākslas definīciju: "Tādu darbošanos, caur kuru cilvēks vai izrotātā valodā, vai skanošā meldijā, vai jaukās glīvēs (krāsās), vai akminīgos un metallīgos tēlos savam iekšķīgam veidam iedod, uzsedz acīmi redzamu ārīgu veidu - tādu darbošanos sauc par daili." (24.lpp.)Grāmatas 1.nodaļa veltīta posmam no 1900. līdz 1917.gadam, kad dominējošā tendence ir neoromantismam tuvi uzskati. 2.nodaļa apskata modernisma uzplaukuma laiku no 1917. līdz 1925.gadam, trešā atspoguļo valdošos priekšstatus par mākslu 30.gadu tradicionālisma un nacionālisma piesātinātajā gaisotnē. Pētījums koncentrēts tikai uz mākslas galveno pazīmju un uzdevumu aprakstīšanas vēsturi.Domāju, ka S.Pelšes darbs būs interesants ne tikai tēlotājas mākslas, bet arī citu dailes jomu pārstāvjiem: tas rāda, kā eleganti staigāt par XX gs. sākuma virzienu un strāvojumu purvu, sasaistot ārzemju mākslas apcerētāju koncepcijas (grāmatas apakšnodaļas veltītas morālismam, marksismam, intuitīvismam un citām skolām) ar to atbalsīm latviešu mākslas teorijas jautājumiem veltītajās publikācijās. Rakstu ļaužu šlakai būs interesanti uzzināt, ka rakstnieki visos laikos labprāt vicinājuši spalvas par dažādiem jautājumiem, arī par mākslas teorijām (grāmatā minēti, piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš, Viktors Eglītis, Jānis Akuraters, Fricis Bārda, Andrejs Upīts, Linards Laicens, Valdemārs Dambergs, pat Kārlis Jēkabsons).Autore darba gaitā loģiski nonāk pie vienas no noslēguma tēzēm: "Viss vietējais vispārinošo atziņu materiāls ir interpretējams vienīgi kā atbilde - apstiprinoša vai noliedzoša - uz lielāko kultūras zemju mākslas teorētiskās izpratnes piedāvātajām iespējām." (160.lpp.). Lai cik neglaimojoša liktos šāda atziņa, autore argumentēti rāda, ka pat kaismīgi aicinājumi uz nacionālu, latvisku mākslu attiecīgajā laikā nav nekas unikāls - latviešu mākslas teorijas jautājumi risināti kopsolī ar lielāko kultūras zemju mākslas attīstību, tiesa, ar zināmu laika nobīdi.Modernās idejasVisu pētījumu caurvij dažādās toņkārtās uzdoti jautājumi, kas nodarbinājuši latviešu teorētiķus: kā mākslas darbā atainot realitāti? Cik tālu pieļaujama īstenības kopēšana vai savas subjektīvās vīzijas attēlojums? Vai mākslai jākalpo kādas sabiedrības grupas interesēm? Vai mākslas saturs ir individuāls vai universāls? Šie jautājumi ļāva aizstāvēt vai nosodīt sava laika māksliniecisko praksi, veidot lokālus mākslas vērtējuma kritērijus.Domājot par nozīmīgāko, ko latviešu teorētiķi devuši modernās mākslas teorijas radīšanai vai skaidrošanai, svarīga vieta kopainā ir Voldemāram Matvejam (1877-1914), kura atziņas sava laika latviešu mākslas vidē likās apšaubāmas, bet guva atbalsi krievu avangarda māksliniekos - sevišķi nozīmīga klasiskā modernisma posma mākslas sakarā bija viņa interese par primitīvo mākslu un centieni aprakstīt mākslas "nemateriālo faktūru".Desmit gadu vēlāk redzams pieteikums ir rakstnieka un teorētiķa Andreja Kurcija (1884-1959) grāmata Aktīvā māksla (1923), kas tiecas iedzīvināt autora propagandēto aktīvās mākslas koncepciju. Var tikai apbrīnot S.Pelši, kura no šī juceklīgā un pretenciozā sacerējuma izvilkusi racionālus pavedienus, sasaistot to ar citām, mākslas vēsturē vairāk pazīstamām teorijām.Rosīgākais un interesantākais aplūkojamā periodā šķiet 20.gadu sākums, kad Rīgas mākslinieku grupa eksperimentē ar Rietumu aktuālajiem mākslas virzieniem, tverot jaunākās vēsmas no Parīzes un Berlīnes. Skaidrojot savu neierasto glezniecības veidu, tapuši arī vairāki teksti, kuros deklarēta viņu nostāja. Tā Romans Suta 1919.gadā paziņo: "Tieša glezniecības saprašana sākas tik tur, kur beidzas ikkatrs paskaidrojums" (93.lpp.) - visai drosmīga pozīcija laikā, kad konservatīvākie mākslas vērtētāji bez mitas runājuši par nepieciešamību atgriezties pie pagātnes tradīcijās sakņotas mākslas.Kā uzzīmēt mājlopusLai arī grāmata ir zinātnisks teksts (disertācija nav adaptēta plašam lasītāju lokam, orientējoties uz visai rūdītu interesentu), 3.nodaļas lasīšana izvēršas par emocionālu pārdzīvojumu, respektīvi, izteikti skumdinošu nodarbi. Citu pēc cita lasot citātus, kuros autori pieprasa labu, skaistu, optimistisku, tautisku un dziļi aizgrābjošu mākslu, protestē pret tukšo, bezdvēselisko, antilatvisko, nesaprotamo un paviršo modernismu, nepatika pret Ulmaņa autoritārā režīma atbalstīto estētiku pieņemas spēkā ar katru lappusi. Šajā pētījumā uzsvērta arī "tautiski kolektīvās mākslas" līdzība vēlākajai padomju kolektīvi baudāmajai mākslai, vēlreiz atgādinot - apgūstot viena totalitārā režīma domāšanu, bez pūlēm var pielāgoties arī citu līdzīgu režīmu prasībām (šī atziņa uzskatāmi parādījās arī literatūrvēsturnieka Ilgoņa Bērsona grāmatā Auseklītis zem āmura un kāškrusta, 2006).Gluži traģikomiska šķiet šajā nodaļā ne reizi vien citētā atziņa, ka kārtīgs mākslinieks ir tikai tas, kurš prot labi uzzīmēt mājlopus un pareizi attēlot sēju un pļauju. Nav brīnums, ka korektā S.Pelše brīžiem atļāvusies ar pašu mutes kaktiņu pavīpsnāt.Cits interesants citāts ir mūzikas kritiķa Jūlija Sproģa žēlabas 1932.gadā: "Visu ētisko mērauklu, visu garīgo vērtību sagraušana un apsmiešana, visu mērauklu demolēšana aizvedusi daudzus "laikmetīgos" māksliniekus pie galīga tukšuma," viņš raizējas (150.lpp.). Tie ir vārdi, kurus viegli iedomāties arī mūsdienās izskanam kādā sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrības Rosola zālē vai kādā Īsto latviešu mītiņā - tur, kur pulcējas cilvēki, kas kliedz: "Tās instalācijas jau nav nekāda māksla!"Šī grāmata, iespējams, varētu lieku reizi atgādināt: vēršanās pret novatorismu un kosmopolītismu nozīmē ieslēgšanos pašpietiekamā provinciālisma čaulā. Ir milzīga atšķirība starp izglītoto Arveda Švābes un Miķeļa Valtera argumentētajiem spriedumiem par mākslu un nošņurkušu marksistu un paštaisnu tradicionālistu centieniem uzdoties par īstenajiem mākslas dzīves regulētājiem. Bēdīgi, ka šie dažādu ideoloģiju kalpi sarakstījuši tik daudz lappušu latviešu mākslas teorijas vēsturē, savos sacerējumos nekautrēdamies atzīt, ka viņu uzskatu izstrādē "speciālas grāmatas palīgā nav ņemtas nekādas" (152.lpp.), tomēr katru mīļu brīdi elpodami pakausī māksliniekam: vai tikai tu neesi pārāk avangardisks? Vai tu apzinies savu nacionālo/šķirisko piederību? Vai mīli savu publiku, vai spēsi to saraudināt? Vai tikai tu nesmejies par mums, pagastskolotājiem un mazpulku ludziņu autoriem?Kopumā grāmata ir interesants, plašā avotu un literatūras materiālā balstīts pētījums, kurš netiecas noliegt vai apliecināt, ka latviešiem XX gs. pirmajā pusē ir/nav bijusi mākslas teorija - tas parāda, kā tā dažādu objektīvu un subjektīvu apstākļu iespaidā veidojās, meklēja saikni gan ar pasaules mākslas metropolēm, gan Latvijas mākslas vidi, centās skaidrot un definēt moderno mākslu. Būtu jauki reiz lasīt līdzīga rakstura pētījumu par XX gs. otro pusi.