Latvijas anomālijas

Ja kādā lidostā manāms paskaļš ceļotāju bariņš, visbiežāk sadzirdēsim ļoti pazīstami latvisku zvaigāšanu. Šādi zvaigātāji parasti arī dzīvē nav vis ceļotāji, bet gan tūristi, kuriem var iestāstīt viskautko. Ar savu naudas maka turētāja apziņu — ārzemēs pabalstot nabaga iezemiešu nabaga ekonomiku, mājās –— ar nodokļu maksātāja uzstājību, — tāds mūžīgais tūrists izdala savus iznīcinošos spriedumus caurvēja ātrumā. Nevajag mums. Ne bibliotēku, ne koncertzāli, ne cūku. Lai paliek tas pats no laika gala piecūkotais tirgus. Taisīt tur kaut kādu labiekārtojumu par manu naudu — neparko. Un te nu pavisam absurda šķiet visa kultūrdarbu "virzīšanas" un "attīstīšanas" sistēma. Valsts kontroliere saka: jābūt labi izstrādātam pamatojumam. Vai granīta cūkai pielikts pārliecinošs papīrs kaut ko mainīs? Man Leonarda Laganovska ideja šķiet interesanta, it īpaši tāpēc, ka Latvijas ķīmijas skola arī te varētu teikt kādu vārdu. Aizrakstīju profesoram Uldim Stirnam, polimēru speciālistam, kura radītie materiāli tiek izmantoti pat kosmosa izpētē, Koksnes ķīmijas institūta Polimēru laboratorijas vadītājam, un saņēmu piesardzīgu atbildi: "Ļ. cien. Zemzares kundze, No kāda materiāla vajadzētu būt Zaļkalna Cūkai pie tirgus paviljona, manuprāt, ir mākslas zinātnes jautājums. Es kā ķīmiķis pārstāvu tehnokrātus, taču mans viedoklis šajā jautājumā ir sekojošs. Lielās mākslas misija ir radīt paliekošas vērtības, un Zaļkalns, veidojot šo skulptūru, radīja paliekošu vērtību. Dažādus polimēru materiālus mūsdienas visai bieži izmanto mākslas priekšmetu kopiju vai butaforiju izveidošanā (tajā skaitā arī putu poliuretānus). Pieļauju, ka mākslas priekšmetu kopijām no polimēru materiāliem varētu būt vieta, piemēram, Sinevilā vai pie Ķirsona restorāniem, taču apšaubu koncepciju, ka pie lielā tirgus paviljona vajadzētu atrasties plastmasas Cūkai. Tas nav tikai filozofisks jautājums. Jāņem vērā, ka mūsdienu polimēru materiāli nav ilglaicīgi. Pieļauju, ka šādas putuplasta Cūkas mūžs būs daži gadu desmiti un šajā laikā gaismas, lietus, krusas u.c. faktoru iespaidā viņa pakāpeniski zaudēs savu sākotnējo izskatu (mainīsies krāsa, parādīsies sīkas plaisiņas). Beidzot kāds ziņkārīgais varētu pamēģināt nogriezt gabaliņu suvenīram. Runājot par cūkām mākslā, ļoti skaista cūku grupa, atlieta bronzā, ir sastopama Brēmenē, un tas tiešām ir skaisti. Ar cieņu — U.Stirna" "A.god.Stirnas kungs, Liels paldies par ātro atbildi! Vai drīkstu to izmantot savā slejā? Man gan šķiet, ka MŪŽĪGĀS vērtības lai paliek muzejā (arī Mikelandželo Dāvids stāv iekšā, bet Florences laukumā ir kopija). Man tieši tas šķiet jautri, ka tirgū — jā, turpat, kur ķirsons, turpat, kur viskautkas, būs arī tāda mūsdienu ķīmijas sasniegumu cūka. Kā jūs teicāt, tas gan ir filozofisks jautājums. Domāju, ka mēs par maz ticam saviem zinātniekiem un izgudrotājiem. Vai tiešām viņi nevarētu izdomāt, kā novērst jūsu minētos iespējamos trūkumus? Reiz Gidons Krēmers restorānā klusi noburkšķēja, ka vajadzētu veidot klasiskās mūzikas aizsardzības biedrību, lai Vivaldi nespēlētu katrā tirgus laukumā. Mirkļa sašutums. Bet, no otras puses, — tikai tā taču vairums cilvēku to dabū dzirdēt, vai ne? Ar sveicienu, Jūsu Ingrida no tirgus laukuma