Tās ir nozīmīgas individuālās vai grupu identitātes (ģimene, dzimta, lokāla kopiena) veidošanā un uzturēšanā. Dažas no tradīcijām ir nozīmīgas nacionālās savdabības apliecinātājas;Akadēmiskie folkloras izdevumi ir nozīmīga nacionālās kultūras sastāvdaļa, kura kalpo gan aizmirstu tradīciju rekonstruēšanai, gan pastāvošo un funkcionējošo ieražu sistēmu izvērtēšanai, gan jaunu pētniecības stratēģiju izveidei. Daži no izdevumiem – piemēram, Barona Dainas ir simboliska vērtība, kas ir viena no nacionālās kultūras un identitātes stūrakmeņiem.Kanonā iekļautās tradicionālās kultūras parādības ir nozīmīga tautas tikumisko un estētisko vērtību krātuve. Tās raksturo mūsu savdabību Eiropas un pasaules kontekstā, tai pašā laikā norādot uz universālām, daudzām tautām kopīgām sociokulturālām struktūrām: gadskārtu svētki, ģimenes ieražas u. c. Sarakstā nozīmīga vieta ierādīta amatniecības tradīcijām, kas liecina par paaudzēs pārmantotām prasmēm, iemaņām un meistarīgu, radošu to pielietojumu. Nosauktās parādības ir apliecinājums tādām nozīmīgām vērtībām kā roku darbs (amatu prasmes) un radoša pašizpausme – vēlme darīt un radīt pašam (dziedāt, muzicēt, dejot, stāstīt, darināt).Tautas tradīciju uzskaitījumā šobrīd ir iekļautas 27 kultūras parādības. Tas ir zīmīgi, jo 27 latviešu folklorā un tradīcijās saistāms ar maģisko trejdeviņi. Tā ir iespēja uzskaitījumu papildināt ar trim labām lietām, ņemot vērā sabiedrības ieteikumus.Sarakstā iekļautās vērtības un pamatojums* Latviešu tautasdziesmasTautasdziesmas ir simboliski nozīmīgākā folkloras forma; tā ietilpst latviešu - dziedātājtautas paštēlā, kas bijis nozīmīgs visos nacionālajai identitātei kritiskajos vēstures periodos. Attēlodamas visas zemnieka dzīves norises, tautasdziesmas sniedz spilgtāko un pilnīgāko ieskatu tautas ikdienas un svētku ieražās, pasaules uzskatā un mitoloģijā, estētiskajā izjūtā. Latviešu tautasdziesmas ir mākslinieciski savdabīgas ar strikto un lakonisko četrrindes formu, kā arī estetizēto īstenības skatījumu. Tautasdziesmu nozīmību latviešu kultūrā apliecina publicējumu daudzums – bez Krišjāņa Barona Latvju dainām (I-VI, 1894-1915) iznākuši vēl četri vairāksējumu izdevumi.* Dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā Vilcēju daudzbalsība jeb vokālais burdons (no fr. bourdon - dūkt) ir sens tradicionālās dziedāšanas veids, raksturīgs Kurzemes dienviddaļai, Augšzemei, Dienvidvidzemei, Rietumlatgalei un Ziemeļlatgalei. Tā līdzinieki ir zināmi tikai nedaudz vietās Eiropā – Balkānos, Ziemeļkaukāzā, Baltkrievijā un citur. Mūsdienās vilcēju daudzbalsību visā tās krāšņumā un dažādās izloksnēs iespējams dzirdēt tautas teicēju (lielākoties sieviešu) etnogrāfisko ansambļu un citu tautas mūzikas grupu izpildījumā. Spilgtākie piemēri ir Ziemeļlatgales tolku un dzagyuzes bolsi, Nīcas un Bārtas garie saucieni, ar suitu īso un garo "ē-o" izdziedātās dzīves situācijas, īpaši kāzas. Ievērojama ir arī mūsdienās no 19. gs. Jurjānu Andreja pierakstiem skaniski restaurētā Sēlpils un Vārnavas pavasara rotāšana.* Kokles un koklēšanaKoklēm (kokle, kūkles, kūkle) un tām radniecīgo instrumentu - lietuviešu kanklės, kunklai, lībiešu kāndla, igauņu kannel, kannõl, somu kantele nosaukuma cilme saistīta ar dziedāšanu. Folklorā minētie motīvi par kokļu gatavošanu glabā priekšstatu par koklēm kā par dziedošo, "apdvēseļoto" koku (tradicionāli kokles cirta no koka), kurā iemiesojusies cilvēka dvēsele, un līdz ar to tajās ir dzīvības spēks. Mitoloģiskajā aspektā kokles jeb "zelta kokles" saistītas ar debesu sfēru - to apliecina tautas atmiņā glabātais uzskats, ka "kokles ir no Dieva", kā arī tās spēlē Dieva dēli, Jānis vai Saule Austras (Pasaules) kokā sēdēdama. Latvijā pierakstītais kokļu repertuārs galvenokārt ir deju melodijas, tomēr instrumenta būtība vislabāk atklājas meditatīvā spēlēšanā pašam sev. Prasmīgam spēlētājam kokles sniedz neizsakāmu brīvību, jo uz Latvijā sastopamajām 5 līdz 12 stīgu koklēm iespējams izvilināt daudzveidīgas melodijas, atspoguļojot tajās dažādas noskaņas (emocijas). Kokles labi saskan arī ar citiem mūzikas instrumentiem un ar cilvēka balsi.* Tautas tērpsLatviešu tautas tērps ir unikāls ar to, ka tradicionālās amatu prasmes tā darināšanai ir roku darbs, kas tiek pārmantots paaudzēs. No 19. gs. līdz mūsu dienām koptās Dziesmu un deju svētku un citas latviešu tautas tradīcijas ir saglabājušas arī stipru daudzveidīgo latviešu tautastērpu valkāšanas kultūru. Tieši tautas tērps ar krāšņajiem rakstiem, pašaustajiem brunčiem, izšūtajiem krekliem un villainēm, saktām un kniepķeniem, jostām, galvas segām un adījumiem ir kļuvis par vienu no nacionālās identitātes simboliem un visspilgtāk raksturo to lokālo savdabību, kas dažādu vēstures apstākļu ietekmē izveidojusies Latvijas novados.* Lielvārdes jostaLielvārdes josta uzskatāma par izcilu tautas audēju roku darbu. Divkrāsu (sarkans, balts) rakstaina audene, kam vidū vai malās ieausts - biežāk zaļš, retāk – zils vai violets pavediens, ar mainīgu raksta motīvu (ģeometrisko ornamentu). Vēsturiski tās ģeogrāfiskā izplatība ir Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Lielvārdes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagasti. Lai arī citu novadu jostas tāpat izceļas ar rakstu variantu bagātību, tieši Lielvārdes josta kļuvusi par pamatu mūsdienu mītam par jostas ļoti seno izcelsmi, par tās ornamentā ielikto īpašo kosmisko kodu. Paralēli zinātnieku secinājumiem, Lielvārdes josta tautas apziņā dzīvo savu neatkarīgu - simbolizētu dzīvi, tās motīvs bieži tiek izmantots mūsdienu kultūrvidē.* Cimdi, cimdu rakstiSenā rakstainu cimdu adīšanas un valkāšanas tradīcija arī mūsdienās ir viena no raksturīgām latviskās identitātes izpausmēm. Cimdos nolasāma informācija par to, kā dažādu apstākļu mijiedarbē gadsimtiem cauri veidojušies lokālajās izpausmēs daudzveidīgi krāsu un rakstu salikumi. Cimdi ir arī spilgts cilvēka radošās pašizteikšanās un tradicionālā amata meistarības apliecinājums. Folkloras arhīvu, muzeju krājumu un publikāciju plašais klāsts sniedz ziņas par cimdu darināšanas un valkāšanas funkcionālo un simbolisko nozīmi.* Arheoloģiskās rotasRota – greznumlieta un, nereti, arī nozīmīga un nepieciešama apģērba detaļa, piederības un statusa apliecinātāja, aizsarglīdzeklis, pasaules uzskata un gaumes raksturotāja, sava laikmeta zīme. Greznošanās ar rotām visos laikos bijusi un aizvien ir aktuāla dažādās kultūrās. Latvijas teritorijā arheoloģiskajos, jo sevišķi ar 9. -13.gs. datētajos, izrakumos atrastās rotas liecina par rotkaļu amata augstas meistarības pakāpi. Senajās rotās apvienots funkcionālais, estētiskais un maģiskais aspekts. Mūsdienās arheoloģisko rotu izpēte, darināšana un valkāšana atdzimusi caur eksperimentālo arheoloģiju. Arheoloģisko rotu meistaru darbā apvienojas gan zināšanas par seno rotu izgatavošanas tehniku un materiāliem, gan arheoloģijas, etnogrāfijas, folkloras, ornamentikas, mitoloģijas un simbolu valodas studijas.* Latgales podniecība Podnieka amats Latgalē izsenis un joprojām ir nozīmīgs un sabiedrībā iecienīts. Par to liecina vairākas slavenas keramiķu dzimtas, meistari un viņu aktīvā darbība. Turot godā sentēvu prasmes, saglabājot lokālās kultūras savdabīgās nianses un stilu, Latgales podnieki visos vēsturiskajos laika posmos pratuši savus darinājumus padarīt laikmetam atbilstošus – no saimniecības trauku darināšanas līdz pat, meistaru pašu vārdiem sakot, - "keramikas taisīšanai" jeb dekoratīvajai podniecībai: greznām vāzēm, sienas šķīvjiem, servīzēm, svečturiem u. c. Slavenu keramiķu, piemēram, Andreja Paulāna darbība noteica pat keramikas formu un rotājumu pamatattīstību visā novadā. Arī šobrīd Latgales podnieki turpina izmantot senās māla apdedzināšanas tehnoloģijas, izceļot māla dabisko vērtību un gatavojot videi un cilvēkam draudzīgas lietas. Savdabīgs Latgales kultūras zīmols ir ikgadējās Latgales podnieku dienas.* Rudzu maizeMaize latvieša virtuvē aizvien bijusi pamata ēdiens - sāta devējs. Maize ir arī kultūras objekts: neviena cita ēdiena pagatavošana nav tik plašu tautas zināšanu – ticējumu, maģijas un pareģojumu – ieskauta. Soli pa solim – no mīklas iejaukšanas līdz klaipa likšanai uz galda un griešanai. Maizei veltīti īpaši cieņas un svētības rituāli. Mūsdienās rudzu maize ir viens no latviskuma simboliem – cienasts viesiem, kas grib iepazīt latviešu kultūru, suvenīrs, ko vedam uz ārzemēm un paši ņemam ceļojumā, lai prombūtnē mums līdzi būtu mājas izjūta.* JāņiKad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts - visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles – kārts galā paceltas uguns. No gadskārtu svinībām Jāņi ir vispilnīgāk saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, svinēšanas un atsvētes norises. Zemkopja kalendārā Jāņi iezīmē apsējības un siena pļaujas sākumu, bet astronomiski tas ir vasaras sākums. Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautas dziesmās ar tradicionālu piedziedājumu "līgo, līgo" (latgaliski leigū vai rūto), vainagu pīšanai, auglības un veselības veicināšanas rituāliem un teiksmainā papardes zieda meklēšanai. Tradicionāls Jāņu cienasts ir siers un alus.* Talkas Darbu, kura veikšanai kopā sanāk kaimiņi, radi un draugi latvieši sauc par talku. Šāda norise pazīstama daudzām tautām un arī pašam vārdam ir fonētiska līdzība gan ar tuvākiem, gan tālākiem kaimiņiem (lietuviski - talka, baltkrieviski, krieviski - toloka, igauniski - talgud). Talka nozīmē ne tikai darbu, bet arī dažādas ieražas, rituālus un īpašu skanisku ainavu, kas saistīta ar attiecīgā laika dabas skaņām (mēslu talka, siena talka, kartupeļu talka) un talku balsiem - āra dziedājumiem, kas tiek izpildīti darba starplaikos, un kopīgu apdziedāšanu un muzicēšanu, kas ir būtiska talkas nobeiguma svinību sastāvdaļa. Mainoties saimniekošanas veidam, kad cilvēku kopdarbu nomaina jaudīga tehnika, izzūd gan senās darba prasmes, gan talkošanas tradīcijas un to dažādās komunikatīvās struktūras. Talku mūzika - talku balsi, pēctalkas sadancošana, spēlējot lauku muzikantiem, kā arī apdziedāšanās ir tās tradicionālās mūzikas formas, kas saglabājamas un rekonstruējamas, izzinot to izpildījuma kontekstus.* Kāzas Paaudzēs mantotās kāzu tradīcijas katra nākamā paaudze apvieno ar savam laikmetam raksturīgo pieredzi, kas veidojusies apkārtējās vides un vēsturisko notikumu iespaidā. Mūsdienās jēdziens "tradicionālās kāzas" ir saturiski daudznozīmīgs, ar to saprotot gan "lielu jautrību, patīkami izklaidējot jauno pāri un kāzu viesus", gan pārmantotās senās kāzu norises, kuru pamatā ir rituālas darbības un pārbaudījumi, sagatavojot jauno pāri precētu ļaužu statusam. Visspilgtāk senās kāzu tradīcijas vai to elementi (pūrs, kāzu vārti, stāvmači, apdziedāšanās, zīlēšana un ticējumi attiecībā uz jaunā pāra kopdzīvi u. c.) vēl šodien dzīvi saglabājušies tieši katoliskajos novados - Latgalē un Kurzemē suitu kopienā. Ik pa laikam sabiedrībā rodas nepieciešamība pārskatīt un aktualizēt paaudzēs mantotās vērtības. Varbūt tieši tāpēc ir svarīgi, lai līdzās citām, vēl dzīvi sastopamām tautas tradīcijām, tiek dokumentēta arī lokālajās izpausmēs atšķirīgā kāzu tradīcija, tās svarīgākie rituāla elementi.* KrustabasBērna piedzimšanu un uzņemšanu dzimtā tradicionālajā sabiedrībā atzīmē ar krustabu rituālu, kurš, pirms baznīca to pārņēma savā ziņā, bija ģimenes svinības. Krustabu ieražu daudzveidība dažādos Latvijas novados līdz mūsdienām saglabājusies vien nostāstu formā, bet dažviet Latvijā, piemēram Lejaskurzemē, vēl var satikt teicējas, kas var ne tikai izstāstīt krustabu rituāla norisi, bet arī apdziedāt katru krustabu epizodi. Krustabās kopā nāk radi un kaimiņi, lai svētītu jaundzimušo, ar laba vēlējumiem un dažādām rituālām darbībām nodrošinātu jaundzimušajam veiksmīgu, bagātu un laimīgu dzīvi. Dzīves papildu nodrošinājums ir krustvecāki, kas var uzņemties vecāku lomu un aizgādību par bērnu, veicinot bērna labklājību - gan materiāli, gan garīgi. Svarīga krustabu ieraža ir pādes dīdīšana - šūpošana un dancināšana, izsakot laba vēlējumus saskaņā ar analoģijas maģijas formulām: dīdot ceļ augstu rokas, lai pādei garš augums, kupli ģērbjas un neko neaizņemas, lai būtu pārticība, visu dara veikli, lai jaundzimušais čakls un izveicīgs.* BēresCilvēka dzīves noslēgumā pēdējais mūža gods ir bedības jeb bēres. Latviešu tradicionālajā kultūrā miršana ir dabīgs dzīves noslēgums, tā tiek uzskatīta par daļu no dabas rituma un to saprot kā pāreju no šīs saules uz viņu sauli. Bēru rituālam tradicionālajā kultūrā ir divas pamatfunkcijas: palīdzēt aizgājējam pārkāpt robežu no šīs saules uz viņu sauli un palīdzēt piederīgajiem samierināties ar notikušo. Dainās pieminēta arī mirušā vāķēšana – dzimtas pulcēšanās, mielasts un dziedāšana, kas ilgst visu nakti. Mirušo vāķējot dedzināja sveces. Vairums bēru dziesmu ir teicamās dziesmas, kuras uzsāk teicēja, bet otrajā daļā pievienojas locītāji, kas atkārto teikto tekstu. Saglabājušās arī ziņas par bēru rotaļām un dejām, kas izpildītas gan vāķējot aizgājēju, gan arī pēc mirušā apbedīšanas. Vidzemē vēl 20. gadsimtā saglabājusies ieraža izmīt mirušā pēdas un pērt bēriniekus ar egļu skujām. Mirušo pasaule un dzīvo pasaule ikdienā ir nošķirtas. To tuvināšanās paredzēta vien rudenī, veļu laikā, kad visi aizgājēji tiek aicināti ciemoties savās mājvietās.* Kapu kopšanas tradīcijaLatvijas kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, kurās ar lielu cieņu tiek uzturēta dzīva aizgājēju piemiņa. Kapsētai tuvāk dzīvojošie to apmeklē ik nedēļu vai pārnedēļas, kopjot apstādījumus, mainot grieztos ziedus vāzēs pie kapu kopiņām un ar grābekli uzkasot smilti ap kapu kopiņām. Vasaras nedēļu nogalēs – laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam katru gadu notiek kapu svētki. Kapusvētkos pulcējas mirušo piederīgie, tiem gatavojoties, kapi tiek īpaši saposti. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus un tās var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.* Tautas kristietības tradīcijas – maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijsTautas Kristietība dažos Latvijas reģionos, īpaši Latgalē, ir identitātei nozīmīga kultūras forma, kuras spilgtākie piemēri ir katoļu novados pazīstamie Maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs. Minētās tradīcijas balstās uz kopienas pašiniciatīvu, reliģiskā pienākuma izjūtu un ir ievērojamas ar to, ka notiek ārpus baznīcas, respektīvi, tiek praktizētas bez priestera tieša pamudinājuma un klātbūtnes.Maija dziedājumi pie krusta ir tradīcija, kura Latvijā pārkāpusi tikai simts gadu slieksni, bet ir kļuvusi par būtisku kopienām Latgalē, Kurzemes Lēnu apkaimē, suitu novadā, Zemgales Skaistkalnes apkaimē. Tā ietver Dievmātes Marijas godināšanu ar īpašiem dziedājumiem, lasījumiem katrai maija mēneša dienai, krusta pušķošanu ar ziediem. Notiek značku - zīmīšu vilkšana ar garīgas attīrīšanās un pilnveidošanās apsolījumu. Maija dziedājumos iemiesota brīvdabas baznīcas ideja ar cilvēka, dabas, dievišķā saskari.Mirušo ofīcijs (latgaliski - saļmes, salmas, psaļmes) ir aizlūgums par mirušajiem ar nolūku palīdzēt viņu dvēselēm nokļūt debesīs. Aizlūgumu, galvenokārt mājās, notur pirmsbēru vakarā (vakaros), nāves gadadienā, mirušo atceres reizēs. Atšķirībā no katoļu baznīcas prakses, kad aizlūgumu latīņu valodā notur mācītājs, nu jau vairāk nekā divsimt gadu Dienvidaustrumlatvijā - Latgalē un Augšzemē tradīcija iesakņojusies latviešu tautības katoļu iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā viņu dzimtajā valodā. Mūzika tiek pārmantota mutiski, tekstus izmanto no lūgšanu grāmatām.* Tautas stāstīšanas tradīcijasStāstīšana ir tikpat būtisks izpausmes veids kā dziedāšana, dejošana vai amatniecība. Klasiskie stāstījumu žanri ir pasakas, teikas, anekdotes, vēlāk spoku stāsti, gadījumi, politiski joki un parodijas. Tajos rodamas ne tikai universālas struktūras, tēli un sižeti vai internacionāli mītiskie priekšstati, bet arī latviešu kultūras un ikdienas dzīves izpausmes. Pasakas fantāzijā ietvertais labā un ļaunā nošķīrums ir svarīga tautas morālo vērtību krātuve, anekdotes ļauj iepazīt tautas humoru, savukārt teikām piemītošais pasauli skaidrojošais skatījums nav atstājis neievērotu nevienu Latvijas ainavas objektu. Pašlaik vērojama stāstniecības atdzimšana gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pasaulē.* PasakasPasakas ir viens no universālākajiem un internacionālākajiem stāstījumu žanriem, tomēr katrā kultūras kontekstā tām veidojas savas īpatnējas iezīmes un variācijas. Dažādas pasaku izlases vairāk nekā gadsimtu ir svarīgs un noturīgs bērnu kultūras elements daudzviet Eiropā. Anša Lerha-Puškaiša "Latviešu tautas teikas un pasakas" (I-VII, 1891-1903), Pētera Šmita "Latviešu pasakas un teikas" (I-XV, 1925-1937) pieder latviešu folkloras publicējumu zelta fondam. Vēl 20. gadsimta nogalē Latvijā varēja sastapt teicējus, kuru stāstījumu repertuāru veidoja mutvārdos mantotas dzimtas pasakas.* Tautas ticējumi Ticējumi ir daudzos gadsimtos tautas sakrāto praktisko un maģisko zināšanu kopums, kas aptver tautas medicīnu, kalendārās ieražas, tautas meteoroloģiju, psiholoģiju, tabu priekšstatus un citas empīriskās un reliģiskās dzīves jomas. Tautas ticējumi, sakņoti ticībā pārdabiskajam, vienlaikus ir dzīva mūsdienu kultūras forma. Aptverošākais latviešu tautas ticējumu apkopojums ir Pētera Šmita "Latviešu tautas ticējumi" (I – IV, 1940 – 1941).* Sakāmvārdi Kalpodami par dzīves situāciju tradicionālu novērtējumu, sakāmvārdi atklāj tautas ikdienas filozofiju un vērtību sistēmas. Tie ir gadsimtu gaitā uzkrātas pieredzes poētiski vispārinājumi, kas aptver visas cilvēka dzīves jomas – mūža ritējumu, morāli, sadzīves ieražas, savstarpējās attiecības, darba pieredzi, dabā novērotās likumsakarības. Klasiskie latviešu sakāmvārdi dzīvo mūsdienu saziņā gan kā trāpīgas, ar tradīcijas auru apveltītas, situāciju zīmes, gan kā valodas izteiksmības līdzekļi.* Mīklas Mīklas atklāj tautas tēlainās domāšanas īpatnības, bet mīklu minēšana ir tradicionāla sacensība gudrībā un attapībā, kas vienlaikus mudina saskatīt pārsteidzošo un estētiski baudāmo šķietami pierastās ikdienas lietās un parādībās. Klasiskos tekstus šodienas saziņas situācijās aizstāj "mūsdienu mīklas" un dažādi attapības uzdevumi, kas apliecina, ka mīklu minēšanas tradīcija arī turpmāk būs cilvēces pavadone.* Suitu kultūras telpa Suitu novads Latvijā ir īpašs ar tradicionālās kultūras mantojumu un tā dzīvīgumu. Luteriskajā Kurzemē tā ir viena no katoļu saliņām, kuras reliģiskais citādums ir vietējās kultūras savdabības saglabāšanas pamats. Spilgtas un vēl joprojām pašu suitu uzturētas tradīcijas ir suitu sievu vokālā burdona dziedājumi svētkos, godos un sadzīviskās norisēs, tautas tērpa valkāšana un tā dažādu detaļu darināšana, tradicionālo ēdienu gatavošana, māju aizsargzīmju lietošana u.c.* Lībiešu tradicionālā kultūra Lībieši – viena no Latvijas pamattautām, kam liela nozīme latviešu etnoģenēzē. Lībiešu tradicionālā kultūra ir unikāla vērtība, kas atrodas uz izzušanas robežas. Lībiešu tradicionālās kultūras pamats ir lībiešu valoda, lībiešu piejūras ciemu kultūrtelpa, ieražu un priekšstatu sistēma, kas ietver gan latviešu tradicionālajai kultūrai līdzīgus, gan atšķirīgus – somugriskus motīvus, kas tuvāki igauņiem, somiem, udmurtiem u. c. somugru tautām. Lībiešu tradicionālā kultūra ir pašvērtība un vienlaikus būtisks latviskās identitātes komponents.* Folkloras kustībaFolkloras kustība kopš 20. gadsimta beigām ir galvenā latviešu tradicionālās kultūras dzīves vide. Tautas ikdienas dzīvi pametot, folklora Latvijā ir pārcēlusies uz vairāku simtu folkloras kopu, etnogrāfisko ansambļu u. c. tradicionālās mūzikas grupu repertuāru, uz Starptautiskā folkloras festivāla Baltica, bērnu un jaunieši folkloras kustības "Pulkā eimu, pulkā teku" un lokālo kultūras aktivitāšu skatuvēm, tādējādi rodot jaunu telpu pastāvēšanai un jaunai auditorijai. Folkloras kustība, īpaši folkloras draugu kopas "Skandinieki", grupas "Iļģi" u. c. darbība, bija kultūras forma, kas savulaik pauda pretošanos padomju režīmam un bija līdzdalīga Latvijas neatkarības atgūšanas notikumos.* Dziesmu svētkiDziesmu svētki ir publisks identitātes rituāls, kas latviešiem ļauj reizi piecos gados apzināties piederību nācijai un savai kultūrai un paust to uz āru. Dziesmu svētkos saplūst folkloras mantojums, kordziedāšanas tradīcija ar vairāk nekā gadsimtu ilgu vēsturi un sava laika profesionālā mūzika. 2003. gadā Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms ir iekļauti UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā.* Pirts Pirts ir viena no svarīgākajām ēkām tradicionālajā latvieša sētā. Tā ir vieta, kur gūta fiziska tīrība – "miesas baltums", kas tautas simbolikā ir arī dvēseles skaidrības redzamā zīme. Pirts ir "zemnieka dakteris" (LTT 24166) - vieta, kur atgūta veselība. Pirts tradicionāli ir arī dzīvības sākuma - bērnu saņemšanas - vieta. Ar pirti saistīts kupls ticējumu, rituālās maģijas, tautas ārstniecības un mītisko priekšstatu klāsts - pirtī mitinās sievietes aizbildnes Laima un Māra, uz pirti pērties un mieloties veļu laikā ierodas aizgājušie tuvinieki. Pirts tradīcijas mūsdienās tiek atdzīvinātas un radītas no jauna veselīga dzīvesveida, videi draudzīgas domāšanas, tautas medicīnas, kā arī ekotūrisma kontekstā.* Puķu audzēšanas un dāvāšanas tradīcijasPuķu dārzs vai vismaz dažas dobes pagalmā ir neatņemama lauku sētas sastāvdaļa. To kopšana - ravēšana un laistīšana ir ģimenes sieviešu ziņā. Puķu dobes ir saimnieču tikuma un skaistuma izjūtas spogulis. Līdzās dārza puķēm arī savvaļas ziedi ir prieka avots un tiek lietoti gan telpu rotāšanai, gan brāļa cepures pušķošanai, gan vainagu pīšanai. Puķēm ir simboliska un rotājoša nozīme gadskārtu un ģimenes godos. Mūsdienās latvieši izceļas ar ziedu dāvināšanu dažādās situācijās gan ikdienā, gan svētkos. Tiek dāvināti gan pašaudzēti, gan pirkti, gan pļavas ziedi, parasti nepāra skaits vai pušķis. Puķes dāvina vārda un dzimšanas dienās, atzīmējot kādu zīmīgu notikumu - veiksmīgu izrādi, grāmatas iznākšanu, tās ņem līdzi dodoties ciemos, pasniedz skolotājiem 1. septembrī un Skolotāju dienā, ārstiem pēc veiksmīgas izveseļošanās, līgavai kāzu dienā, vecmātei, kad jaundzimušais dodas mājās, un daudzās citās situācijās. Puķes regulāri nes uz kapiem un ar tām rotā kapu kopiņas. Pilsētvidē īpaša vieta ir puķu veikaliem un puķu tirgiem.
Kultūras kanonam izvirzītie pretendenti:
Mūzika
Literatūra
Kino
Arhitektūra un dizains