Cilvēka atmiņa laikam ar gudru nodomu tā dīvaini iekārtota — viņš cenšas prātā paturēt patīkamus notikumus un jaukas emocijas, kaut gan šķietami prātīgāk taču būtu atcerēties slikto — jo tas taču mūs norūda, dara stiprākus un māca izvairīties no kļūdām. Nu, piemēram, ik reizi, kad es stāvu Parīzē Konkordijas laukuma apkaimē, tur, kur aplī ap 27 metrus augsto pelēkbalto Luksoras akmens stēlu nenorimti plūst mašīnu straumes, es nez kādēļ uzreiz pasmaidu un atceros Roberta Oltmena filmu Gatavs valkāšanai — tieši šeit, starp brēcošām mašīnām Marčello Mastrojāni tēlotajam komēdijas varonim "aizķērās kāja" un sākās visvisādas smieklīgas ķibeles augstās modes darboņu aizkulisēs. Vai — gluži nesenajā amerikāņu satīrā Sātans Prada brunčos — tieši te filmas galvenā jaunā varone PR speciāliste pieņēma izšķirošo lēmumu: vairs nevergot modes žurnāla aukstasinīgajai plēsoņai ar Merilas Strīpas seju.
Mītu radīšana
Vispār jau Place de la Concorde nav mīlīga vieta un paši parīzieši reti kad te norunā randiņus. Viens no izskaidrojumiem — šim laukumam ir nelāga slava. Tieši te Lielās franču revolūcijas laikā tika uzstādīta galvenā Parīzes giljotīna, kas darbojās nonstop režīmā un no galvas pusotra gada laikā šķīrās ap 12 tūkstošiem cilvēku, to skaitā Luijs XVI, Dantons un Marija Antuanete, mūsu stāsta varone.
Šķiet, ko gan jaunu vai pikantu pēc Sofijas Kopolas 2006.gada kreizīgās filmas Marija Antuanete (uzņemta uz karalienes 250.jubileju, ko Francijā pirms trim gadiem atzīmēja ar karalisku šiku un vērienu) iespējams "plašām tautas masām" atklāt par Austrijas hercogieni, kuru pusaudža vecumā aizveda no dzimtenes, Francijas un Austrijas politisko attiecību nostiprināšanas vārdā apprecināja ar līdzīgu dzīvē nepieredzējušu vienaudzi un padarīja par karaļpāri. Kādas tik iesaukas galmā viņa neiemantoja — Madam Deficīts, Kāršu verdzene, Parūku putnubiedēklis, Kiča karaliene (izstādē redzama MA pasūtīta porcelāna piena krūze, kuras forma ir kopēta no modeļa — pašas Antuanetes krūts), bet viņas ciešā draudzība ar, kā šodien teiktu, stilistiem un modistiem vispār tika aptenkota tā, ka Marija brīnījās, kad gan visus šos grēkus viņa paspēj sastrādāt.
Lai arī Francijai nekad nav trūkušas ietekmīgas un varonīgas sievietes (sākot ar Orleānas jaunavu Žannu, caur skandalozajām M-mme Rekemjē, Sāru Bernāru, Žoržu Sandu, Mariju Kirī līdz hiperoriģinālajiem talantiem, sievietēm zīmēm Koko Šanelei, Simonai De Bovuārai, Brižitai Bardo un Katrīnai Denēvai...), tomēr starp šīm lieliskajām būtnēm trūka zīmīgas kulta figūras — nesaprastas dižas sievietes — upura. Kā princese Diāna britiem vai Monako kņaziene Greisa (Kellija).
Izskatās, ka Grand Palais/Lielajā pilī sarīkotā megaizstāde Karaliene jūs gaida cenšas šo "iztrūkumu" labot, radot vienu jaunu un skaistu mītu — mītu par "lieko, nesaprasto" un simboliskajā ziņā pēdējo patiesi karalisko Francijas pirmo sievieti. Te nav ne vēsts no frivolitātes attiecībā pret "nabaga karalieni", kura Francijas lielā bada laikā jautāja saviem ministriem: "Bet kāpēc zemnieki neēd kūkas?" Vismaz slavenie franču brioši — saldbulciņas ekspozīcijā nav iekļauti, kaut gan milzu ekspozīcijā savākts nudien viss, kas saistās ar MA vārdu — pat leģendārais intrigas ierocis — briljantu kaklarota, kuras dēļ teju izcēlās karš starp Angliju un Franciju un ko tik sulīgi aprakstījuši romānisti Dimā.
Augstās modes avangardiste
Īpašas grūtības gan Marijas Antuanetes ikdienas priekšmetu atlasē nebija — Parīzes Modes muzeja krātuvēs vien glabājas 6000 — jā, jā, seši tūkstoši — Marijas Antuanetes tērpu. Zināms taču, ka šī karaliene bija pirmā modes patronese (pat jēdziens haute couture — augstā mode — pirmoreiz lietots MA laikā), viņa visādos veidos veicināja vistrakulīgāko mākslas ideju realizāciju — kā īsta avangardiste. Un katrā ziņā šī trauslā sieviete bērns jau no savas valdīšanas pirmajiem gadiem noteica frizūru un parūku, kā arī kosmētikas un konditorejas modi visā Eiropā. Tagad, skatoties uz neskaitāmajiem viņas portretiem gleznās, patiešām aizdomājies par vienas sievietes gudrību un talantiem. Un, protams, zināmu šoku izraisa Marijas Antuanetes portrets, kurš uzgleznots divas stundas pirms viņas došanās uz ešafotu.
Oriģināls Grand Palais izstādē ir tas, ka visa ekspozīcija trīs stāvos iekārtota kā teātra izrāde. Franči aicinājuši talkā Kanādas operrežisoru Robertu Karsenu, kurš starp Vāgnera Tanheizera iestudēšanas Opera Paris un darba pie Mocarta Mitridata Briseles opernamā paspēja ar gaumi un jēgu iekārtot/režisēt sentimentālu un formā nevainojamu izrādi Marija Antuanete. Tai ir trīs cēlieni — trīs stāvos izkārtotajā šarmantajā scenogrāfijā noris dažādi MA dzīves posmi. Vispirms Vīnes pils dekoratīvu durvju anfilāde aizved skatītāju tūkstošus (muzejs plāno līdz 30.jūnijam apkalpot vismaz 300 000 apmeklētāju) uz Marijas bērnības un nevainīgās laimes zemi, tālāk scenogrāfiskā telpa virza visus uz Versaļu, kur 15 gadu vecumā Marija tiek "inkorporēta". I cēliena kulminācija — Antuanetes kronēšana.
II izrādes cēlienā nokļūsti, kāpjot lejup pa gaišzilā atlasā (MA mīļākās krāsas — salātzaļš, rozā un debeszils) iztapsētiem koridoriem, kuros skan Glika saldsērās melodijas, un nonāc melnas vadmalas klātā tumšā pasaulē. Vien divi eksponāti — briljanta kaklarota un satriecoši skaists furnitūras meistardarbs — dārglietu skapis, kurā karaliene glabāja visas savas rotaslietas.
Visbeidzot — III cēliens, pirmais stāvs — Tamplā cietuma kamera. Riekstkoka trūcīgas mēbeles — gultiņa, krēsls, galdiņš... Pēdējais krekls, ar kuru karaliene kāpa uz ešafota. Reālistisks giljotīnas makets. Un tas portrets, kurš vēl nebija nožuvis, kad Marijas Antuanetes divās daļās sacirstais līķis nogāzās no postamenta uz bruģa, kur tagad Konkordijas laukums. Par izlutināto vientiesi sauktā karaliene tiešām cerēja, ka tauta, kas aiz loga kliedza "Nāvi tirāniem!", joko.