Likum(ne)sakarīgi

Agrās kristietības pirmais nozīmīgais aizstāvis, kam piedēvēta turpat vai viena ceturtā daļa no visas Jaunās derības, bija radis piedalīties atklātās sarunās, prata šīs sarunas izmantot savu uzskatu paušanai, bija skolots, mēs pat teiktu slīpēts, vārda meistars un labi izprata runātā vārda iedarbību un nepieciešamību to lejupielādēt, tas ir, saglabāt rakstītā formā. Ātrie pagriezieni, pus teikumos izteiktie domu graudi, kaujinieciskais tonis pamodinātu viņā cīņas garu, bet būdams pieredzējis savu domu aizstāvis, viņš tūlīt nemestos kaujā, bet gan nomērītu savus pretiniekus. Ja uz brīdi viņa vērīgais skats parādītos ekrānā, mēs Apustuli neieraudzītu kā vārdu izvirdumu ugunsvēmēju, bet gan kā klusu novērotāju, kura seju pārklāj neliekuļots smaids. Apustulis smaidītu par lietu sakritību. Viņam Dombura veikli diriģētais cirks atgādinātu to, kurā viņš pats bija veidojies, proti, Senās Grieķijas agoru, kur ne vienmēr domu apmaiņu atšķīra no tirgus tā vistiešākajā jēgumā. Apustuli valdzinātu sarunu temati. Arī apustuļa Pāvila aktīvākais darbības posms risinājās aptuveni divdesmit gadu pēc radikālām pārmaiņām. Tāpat kā iknedēļas cīkstoņi, arī apustulis savā vidē bija skaidri saredzējis, ka nevaldīja ne mazākā vienotība un skaidrība par to, kā šīs pārmaiņas izprast un to mantojumu veidot tālāk. Viņš ieraudzītu cilvēkus, kas cenšas sevi apliecināt kā indivīdus, bet reizē saprast arī to, kas viņus vieno. Viņš ieraudzītu, kā dzīves skaudrās izvēles bija atsvešinājušas tos, kas reiz bija soļojuši plecu pie pleca. Viņš arī bija dziļi izjutis sabiedriskās attīstības pretrunu bruģēto ceļu. Savās novērotāja pozīcijās viņš pavīpsnātu par sarunas dalībniekiem, kas bramanīgi apgalvo, ka viss ir skaidrs. Būdams izcils pretrunu meistars, viņš tikai pakratītu galvu un apgalvotu, ka skaidrs ir vienīgi tas, ka nekas nav skaidrs. Noklausījies zibenīgi izklāstītos viedokļus, apustulis novērstos no visiem ātro risinājumu un sekmju praviešiem. Kad raidījums tuvotos noslēgumam, viņš beidzot iejauktos. Pacēlis pirkstu, apklusinātu klātesošos un teiktu: iesākšu tāpat kā savu vēstuli romiešiem. Es sevi neizcelšu kā speciālistu (Dombura draudzē mēdz būt gandrīz vai vienīgi speciālisti), bet gan kā kalpu — savas valsts kalpu. Un vērsīšos pie jums ar četrām atziņām, kuras jūs jau atradīsit manas vēstules piektajā nodaļā. Pirmkārt, jūs runājat par sakārtotību, bet aizmirstat, ka mūsu vēsture un pirms divdesmit gadiem piedzīvotais mums māca, ka savu spēku atradīsim nevis visu parādību sakārtotībā, bet gan tieši to grumbuļainībā. Jo grūtības ir tās, kas rada izturību; izturība raksturu; un raksturs, nevis kaut kādi ārējie apstākļi, cerību. Otrkārt, mums par tuvāko jāiestājas nevis tādēļ, ka tas atbilst visiem mūsu augstajiem kritērijiem un standartiem, bet tieši tā nepilnības dēļ. Tikai tad izrādīsim to raksturu, kas rada cerību. Treškārt, pārāk lielu vērību esam pievērsuši atsevišķu cilvēku rīcībai. Kā savā vēstulē esmu rakstījis, atsevišķu cilvēku rīcība noved tikai pie pazudināšanas. Tikai kad saredzēsim sabiedrību visā tās daudzplākšņainībā, varēsim iemantot dzīvību. Ceturtkārt, savos centienos radīt likumīgu sabiedrību esam pārpratuši būtiskāko. Likumi tikai noved pie pārkāpumiem. Un sabiedrība, kas ar likumiem vien cenšas radīt likumību, lemta iznīcībai.